Lai gan Latvijas zemnieki jau no nākamā gada saņems lielākus maksājumus par hektāru nekā līdz šim un arī turpmāk tas augs ar katru gadu, nedz opozīcijā esošā Zaļo un Zemnieku savienība, nedz lauksaimnieku organizācijas ar to nav apmierināti.
Galvenās pretenzijas ir pret to, ka atbalsts lauksaimniekiem pieaugs pārāk lēni, tikai 2020. gadā sasniedzot 138 latus par vienu hektāru, jeb 80% no Eiropas Savienības vidējā līmeņa.
Vēl piektdien Saeimas deputāte Ilona Jurševska no Zaļo un Zemnieku savienības sacīja, ka ar to ir par maz: „Ja tas būtu, ja ne 2014. gads, tad vismaz 2015.-2016. gads vismaz, tad izrāviens uzreiz būtu jūtams, un zemnieki uzreiz taustāmi sajustu šo starpības samazinājumu ar pārējām Eiropas valstīm.”
Nākamajos septiņos gados Latvijas lauksaimniekiem atbalsts pieaugs visstraujāk no visām Eiropas Savienības valstīm. Tomēr mūsu valsts zemnieki tik un tā saņems vismazākos platībmaksājumus Eiropā. Zemkopības ministre Laimdota Straujuma pēc sarunām Briselē uzsvēra, ka tas bija labākais iespējamais risinājums: „Ja mēs runājam par dažādām veto iespējam, tad tika izrēķināts, ka pie veto iespējas lauksaimnieki saņemtu tikai 95 eiro par hektāru, kas ir daudz mazāk, jo veto gadījumā maksājumi lauksaimniekiem paliktu 2013. gada līmenī.”
Taču lauksaimnieku organizācijas gan uzskata, ka šādu iznākumu varēja panākt arī „guļot uz dīvāna”.
Otrā Latvijas būtiskākā prioritāte bija kohēzijas fondi, kur mūsu valsts septiņu gadu laikā saņems nepilnus trīs miljardus eiro. DNB bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš uzskata, ka politiķiem lielāka uzmanība bija jāpiešķir tieši šim finansējumam, nevis lauksaimniecības atbalstam. Pēc Strautiņa domām, kohēzijas fondu nauda, kas visbiežāk tiek izmantota dažādiem infrastruktūras projektiem un uzņēmējdarbības atbalstam, nestu lielāku atdevi visai sabiedrībai.
