Daugavpils novada Līksnas iedzīvotāja skolotāja Biruta Ondzule aktīvi darbojas ciemata kultūras dzīves veidošanā. Pirms dažiem gadiem Biruta kopa ar vīru iegādājās Līksnas muižas kapelu, kas ir vienīgā līdz mūsdienām saglabājusies muižas kompleksa celtne. Laika zobs kapelu nav žēlojis, padomju gados ēku izmantoja saimnieciskajām un ražošanas vajadzībām, tāpēc no kādreizējā baroka stila spožuma nav palicis gandrīz nekas. Pašu spēkiem kapelā tika paveikti labiekārtošanas darbi, šogad ar Eiropas struktūrfondu atbalstu izdevās renovēt griestus un ieejas vārtus.
"Es arī bieži sev uzdodu jautājumu, vai man tas bija jādara. Sakās viss ar to, ka vīrs nejauši uzzināja, ka šo ēku pārdod, un lēmums tika pieņemts pusstundas laikā. Dzīvē tā ir sanācis, ka man visu laiku – vai tas ir raksturs, vai apstākļi, kuros nonāku, – man mūždien vajag ko jaunu, kaut kas jāizdomā, lai sarežģītu sev dzīvi. Protams, no tā arī kaut kāds prieciņš sanāk. Dzīve nesastāv tikai no ikdienas darba, un katram ir savs hobijs, man hobijs ir kāda stūrīša sakopšana," saka Ondzule.
Pagastā jau daudzus gadus nav kultūras nama, stāsta Biruta. Kad bijušā kultūras nama ēka tika atzīta par bīstamu, to slēdza ciet. Tagad šo funkciju pilda kapela, kas kļuvusi par dažādu pasākumu un izstāžu norises vietu. Savukārt tūristi ir iecienījuši kapelā esošo kriptu, kas kalpoja par Plāteru-Zībergu ģimenes locekļu apbedījumu vietu.
"Viena ģimene bija atbraukusi, aizpagājušajā gadā tas bija, un mazs puika gāja un saka – šeit taču būs sikspārņi. Es domāju, lai bērnam nav liela vilšanās, es saku: “Jā, kādreiz šeit bija sikspārņi, bet tagad diemžēl nav vairāk, laikam viņiem nepatīk, ka mēs te saimniekojam, un viņi vairs šeit nedzīvo.'' Un ko jūs domājat – viņi ieslēdz lukturīšus, un uz tās sienas visā savā krāšņumā izpleties sikspārnis," atceras Ondzule.
Sava vieta kapelā atradās arī senām mēbelēm, kas pieder Birutas ģimenei, daži priekšmeti, piemēram, svečturi un spogulis, ir uzdāvināti. Birutas vēlas atgriezt dzīvi šeit esošajām stellēm, jo daudzi ir izteikuši vēlmi iemācīties aust, un ir ideja ar laiku šeit rīkot arī aušanas apmācības.
"Diemžēl mēs plānojam, bet mums no augšas plāni nāk. Plānu jau bija daudz, šovasar šeit bija jānotiek gleznu izstādei. Bet diemžēl nekas nevar notikt, atlikām uz labākiem laikiem. 2018. gadā mums te ļoti daudz Latvijas simtgades pasākumu notika," saka Ondzule.
Daloties ar nākotnes plāniem, Biruta stāsta, ka pirmā nepieciešamība ir jauna jumta izbūve, tāpat tiek strādāts pie tā, lai kapelai tiktu piešķirts valsts nozīmes pieminekļa statuss. Vēl viens Birutas sapnis – dārza pārveidošana, lai atgrieztu tam izskatu, kāds bija raksturīgs baroka stila dārziem un parkiem.
