Liepiņš un Judins sastrīdas
“Jūs pazīstat Lemberga kungu? Nevajag gari [atbildēt], vienkārši - pazīstat vai nē?” taujāja Judins. Liepiņš atteica: “Savās žurnālista gaitās es esmu saticis simtiem un droši vien tūkstošiem cilvēku.” Judins gan neatlaidās: “Es atvainojos, vai jūs pazīstat Lemberga kungu?”
Liepiņš komisijā pārstāvēja Latvijas Žurnālistu savienību.
Liepiņš žurnāla „Ir” publicētās „oligarhu sarunas” nosauca par nepatiesām ziņām. Deputātu Judinu sadusmoja Liepiņa izvairīšanās no atbildes par kontaktiem ar Aivaru Lembergu.
Komisijas vadītāja Inguna Sudraba (“No sirds Latvijai”) centās Liepiņam dot vārdu, taču sēdē sākās haoss.
“Kopš 1998. gada Judina kungs ir no Sorosa fonda struktūrām saņēmis…” Liepiņš iesāka un tūlīt pat tika Judina pārtraukts: “Es atvainojos, šeit nav stāsts par Judina kungu. Es lūdzu, lai viņš atbildētu uz manu jautājumu, nevis ģenerētu šeit nezin ko”. Liepiņš iebilda: “Jūs noklausieties līdz galam vispirms!” Judins uz to atbildēja, ka “viņš ņirgājas par komisiju, man tas nav pieņemams”. Savukārt Liepiņš atcirta: “Es ņirgājos par jums!”
Kopumā Liepiņš ar savu runu aizpildīja lielu daļu no visas sēdes. Viņš deputātiem uzskaitīja, kas no viesnīcā Rīdzene noklausītajās sarunās teiktā neesot realizējies dzīvē. "[ASV prezidents un uzņēmējs Donalds] Tramps un [Rīgas mērs Nils] Ušakovs Zaķusalā. Nu, iziesim ārā Daugavas krastā un apskatīsimies, ka ne Tramps, ne Ušakovs, ne [satiksmes ministrs Ainars] Šlesers Zaķusalā uzbūvējuši neko nav, tātad informācija neapstiprinās," klāstīja Liepiņš.
Abas žurnālistu organizācijas «oligarhu sarunu» publicēšanu raksturo diametrāli pretēji
Tās priekšsēdētājs un "Neatkarīgās Rīta Avīzes" komentētājs Juris Paiders savukārt uzsvēra – publiskotie fragmenti jāvērtē kā privātas sarunas, kurās cilvēki mēdz arī melot, pārspīlēt vai jokot. "Es esmu dzirdējis jokus par [Satversmes aizsardzības biroja Jāņa] Maizīša nozagto datoru, kur cilvēki saka – "Jā, pie manis tur šķūnī glabājas!". Latvijā tā ir diezgan izplatīta prakse. Ja pie šādiem apstākļiem cilvēku privāto sarunu ierakstus vērtē pēc kritērija, kas tiek piemērots liecību došanai tiesā, tā ir neprofesionalitātes, diletantisma un pilnīgas aprobežotības pazīmw," kritizēja Paiders.
Uz sēdi bija aicināta arī Latvijas žurnālistu asociācija, kas pārstāv krietni plašāku Latvijas mediju loku nekā žurnālistu savienība. Tās valdes priekšsēdētāja un Baltijas mediju izcilības centra vadītāja Rita Ruduša pēc sēdes kritizēja Liepiņa un Paidera pausto. "Šādi smagi apgalvojumi par viena konkrēta medija redakcionālajiem lēmumiem un saturu ir neiederīgi konkrētajā sarunā, kas ir izmeklēšanas komisija, žurnāls ir pieņēma lēmumu publicēt konkrētus materiālus, ko viņi uzskata, ka tie ir sabiedrības interesēs," sacīja Ruduša.
Žurnālistu asociācijas valdes locekle Anda Rožukalne komisijas deputātus iepazīstināja ar savu pētījumu par politiķu ietekmi uz Latvijas medijiem, tostarp – oligarhu sarunās minēto laikrakstu diena. "Te mēs redzam Jāni Maršānu, kurš bija SM valsts sekretārs, kad [Ainars] Šlesera kungs tur bija [satiksmes] ministrs, mēs redzam Jāni Svārpstonu, kas ir "Kempmayer" uzņēmumā un Digitālgeitas tiesas procesā iesaistīts, mēs redzam Normundu Staņeviču, "Ventspils Naftas" ar Lemberga kunga iespējamām īpašumtiesībām saistītā uzņēmuma valdes loceklis," uzskaita Rožukalne.
Sudraba: Jāvērtē, vai žurnālisti nav manipulējuši ar sabiedrību
Komisijas sēdes temats bija mediju ietekmēšana un manipulācija ar sabiedrības viedokli, taču tā pārrauga diskusijā par žurnālista atbildību un to, vai oligarhu sarunas ir patiesas, ja sarunās stāstītie plāni nav īstenoti.
Uz jautājumu, ko oligarhu lietas izmeklēšanas komisijai dod šādas diskusijas, Sudraba atbildēja, ka komisijai būs jāsniedz viedoklis par to, vai ir notikusi manipulācija ar sabiedrību, ne tikai ietekmējot medijus, bet arī žurnālistiem publicējot „oligarhu sarunas”.
“Tika minēti piemēri, cik daudz ir publicētas informācijas, kur faktiskie fakti ir bijuši tieši pretēji vai dzīvē nekas tāds nav noticis, par ko, piemēram, ir runāts slavenajās sarunās. [..] Tika uzdots konkrēts jautājums, kāda ir žurnālista atbildība tajā brīdī, ja tiek publicēta nepatiesa informācija, vai žurnālists par to atbild – jā, žurnālists par to atbild,” norādīja Sudraba.
“Varam skatīties [..]. Kāds to runāja. Tātad viņš ir runājis, tātad tā ir patiesība, ka šāda saruna ir bijusi, un var publicēt jebko, kas sarunās ir bijis, jo sarunas kā tādas ir bijušas, bet tālāk jau ir tā atbildība. Viens ir, ka to savā starpā runā divi cilvēki, un varbūt viens otram lielās, un varbūt tur ir cits konteksts. Bet tikko tas kļūst publisks, sabiedrība to uztver pavisam savādāk, kā apriori notikušu faktu un plānotu kaut kādu darbību,” turpina Sudraba.
Judins sēdes noslēgumā aicināja pārējos komisijas locekļus mazāk diskutēt par vispārīgiem jautājumiem. Judins arī pārmeta „Saskaņas” pārstāvim komisijā Igoram Pimenovam, ka viņš nemaz nav izlasījis oligarhu lietas materiālus. Pimenovs gan atbildēja, ka tas nav viņa pienākums un viņam esot cita taktika.
Uz nākamo komisijas sēdi plānots aicināt žurnāla „Ir” pārstāvjus. Komisijas vadītāja Inguna Sudraba sola, ka oligarhu sarunu centrālo personu Aināru Šleseru deputāti varētu iztaujāt pēc trim četrām nedēļām.
Jau vēstīts, ka "oligarhu sarunu" parlamentārās izmeklēšanas komisija Saeimā izveidota pēc žurnāla "Ir" publiskotajām “Rīdzenes sarunām”, kurās tā saucamie oligarhi – Aivars Lembergs, bijušie politiķi Andris Šķēle un Ainars Šlesers – un pazīstami uzņēmēji esot pārrunājuši ietekmes sfēras dažādos uzņēmumos ar valsts kapitālu, augstu amatpersonu gāšanu un to, kā pārņemt varu medijos.
Komisijas vadītājas amatā jūlija beigās ievēlēta Sudraba. Šāds balsojums izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā, jo viņa pati ir minēta "oligarhu sarunās".
