Olaine kā apdzīvota vieta sāka veidoties līdz ar kūdras ieguves rūpniecības attīstību. Tieši tolaik arī par olainiešu vaļasprieku kļuva dzērveņu lasīšana.
Olainiete Māra Gailuma stāsta, ka “dzērvenes bija tur, kur tagad “Olainfarm” žogs, tur sākās dzērveņu lauki, un tur mēs lasījām dzērvenes 1966.gadā”.
“Kas tad agrāk lauku cilvēkam bija - dzērvene un brūklene. Tās jau bija divas galvenās ogas un vēl mellenes, citu jau nebija,” viņa piebilst.
Gados vecākās kundzes arī atceras, ka dažkārt rīkoti izbraukumi uz Latgales purviem, kas vienojuši teju vai visu Olaini.
Gailuma stāsta, ka toreiz “izbrauca jau vakarā, un tad, kad brauca pa šoseju, likās, ka milzīga evakuācija notikusi, cik milzīgi daudz bija mašīnu uguņu”.
Mūsdienās kādreizējie dzērveņu lauki kļuvuši par pilsētas infrastruktūru, bet ogu lasīšanas sezonas sākums jau otro reizi tiek atzīmēts ar ''Dzērveņu festivālu'', kurā jaunā paaudze iemēģina roku improvizētā dzērveņu lasīšanā un pavāri ļauj nobaudīt neierastus dzērveņu našķus.
Šefpavārs Raimonds Zommers stāsta, ka dzērveņu saldējums ir visiem zināms, bet ir arī kečups. “Ja visi domā, ka kečups ir no tomātiem, viņi visi kļūdās. Sākumā tas tiešām bija kā ievārījums un nebija no tomātiem, mēs esam pagatavojuši ar sīpoliem, ķiplokiem, etiķi - kā īstu kečupu.”
Smēlušies iedvesmu jaunām receptēm, čaklākie festivāla tirdziņā lūkoja arī pēc kārtīgiem dzērveņu groziem.
