Uldis Danbergs rāda mazmeitai Zanei savu draugu fotogrāfijas. Viņi bija 10 jaunieši, nacionālās organizācijas “Lāčplēsis” biedri, kas naktī uz 1948. gada 18. novembri Rīgā izplatīja uzsaukumus, aicinot pieminēt Latvijas valsts dibināšanas dienu. Nākamo divu dienu laikā deviņus no viņiem arestēja un ar Kara tribunāla lēmumu notiesāja uz 25 gadiem Sibīrijā.
"Tā brutālā dzīve, kas tur - kad štiks priekšā un aizmugurē un katru rītu, kad uz darbu dzen, jādzird, ka solis pa labi, solis pa kreisi skaitās mukšana un ka šauj bez brīdinājuma, to dzirdot pirmās reizes jau bija briesmīga sajūta," stāsta Danbergs.
Spriedums tiks grozīts 1955. gadā, nosakot brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem. Irkutskā, Novočunkā toreiz bija pavadīti jau seši ar pusi gadi. Šodien Danberga kungs par to ironiski pasmaida.
"Nu beigās jau to papīru skatoties likās, ka es pārstrādāju, es jau smējos, kad tiku mājās, ka rakstīšu valdībai, lai man atmaksā to pusotru gadu, ko pārsēdēju krievu laikā, bet nu Dievs ar viņiem visiem," atminas Danbergs.
Viņa mazmeita Laura Danberga atzīt, ka ir apbrīnojami, ka grūtos dzīves posmos cilvēks var atrast saules stariņu. "Pastāstīt, kā spēlēja bumbu ieslodzījumā, atcerēties draugus, atcerēties tās labās lietas. Es apbrīnoju savu vectēvu, bet uz dzīvi dažreiz vajag apskatīties un atrast to labo, pat ja ir bijis ļoti grūti, un tā ir apbrīnas pilna īpašība," saka Laura.
Atmiņu burtnīcas, fotogrāfijas un izziņa par soda samazināšanu nodotas Okupācijas muzeja krājumā. Šodien sirmā kunga lielākais prieks ir viņa četras mazmeitas.
"Es ceru no mazmeitām, ka būs dzimtas turpinātāji un ka es vēl piedzīvošu mazmazbērnus," saka Danbergs.
