“Kas ir bēdīgi, ka daudzas lietas ir sistēmiskas problēmas, kas ir zināmas daudzu gadu garumā,” sacīja Leimane-Veldmeijere.
Viņa skaidroja, ka Latviju regulāri apmeklē Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejaspārstāvji. Tās ziņojumos Latvijai izteiktie pārmetumi daudzkārt atkārtojas. Tie ir pārmetumi gan par pacientu ievietošanas kārtību ārstniecības iestādēs, gan par ārstēšanas apstākļiem, arī par fiksāciju.
“Šajos ziņojumos Latvijai izteiktās lietas atkārtojas. Ja lasa 2011.gada ziņojumu par vizīti Daugavpils psihiatriskajā slimnīcā, tad var redzēt, ka komiteja ir burtiski nokaitināta – viņi konstatē tās pašas lietas un izsaka tos pašus pārmetumus, par ko jau ziņots iepriekšējos gados.
Tas jau ir jautājums Veselības ministrijai, cik tas viss tiek ņemts vērā un cik tam tiek sekots,” sacīja centra direktore.
Viņa arī norāda uz ANO konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām: “Ja skatās no šīs konvencijas viedokļa, tā vispār ir pret šādiem piespiedu mehānismiem vai ārstēšanu bez pacienta piekrišanas. No šīs konvencijas viedokļa [pacientu] fiksācija kļūst vēl problemātiskāka. Tikai neviens Latvijā nav gatavs par to atklāti runāt.”
To Leimane-Veldmeijere skaidroja ar labi funkcionējošu alternatīvu trūkumu esošai sistēmai. Savukārt, lai psihiatriskās palīdzības saņemšana balstītos uz brīvprātības principiem, Latvijā būtu ļoti jāmaina ārstu attieksme, kā tiek strādāts ar pacientu.
“Zeldas” direktore atklāja, ka mēdz būt problēmas ar robežu starp brīvprātību un piespiedu rīcību: “Nereti cilvēks pats iestājas slimnīcā brīvprātīgi. Tad ir brīdis, kad viņš vēlētos doties mājās, bet saprot, ka neviens nekur nelaiž. Šajā brīdī,
ja slimnīca un ārstējošais ārsts uzskata, ka viņam būtu jāturpina ārstēties, tad būtu jāpārskata šī pacienta statuss un jāpieslēdzas tiesai. Bet Latvijas situācijā tas netiek darīts.”
“Esam praksē saskārušies, ka cilvēkam atņem telefonu un iedod to pēc [pulksten] pieciem vakarā, kad ir beigusies darbadiena. Tas bija cilvēks, kas izmisīgi cenās sazvanīt mūs un tiesībsargu. Tas tiek darīt ar ideju, ka darba laikā viņš nevienu nevar sazvanīt,” pastāstīja Leimane-Veldmeijere.
Vienlaikus viņa atzina, ka, raugoties uz izmaiņām kopš 1995.gada, situācija psihiatriskajā ārstniecībā Latvija kļūst labāka: gan sadzīves apstākļi, gan izpratne par cilvēktiesībām. Taču pārmaiņām būtu jābūt ātrākām, jo runa ir par konkrētiem cilvēkiem un viņu dzīvi.
Raksturojot citu iestāžu reakciju gadījumos, ja tajās ar sūdzībām vēršas cilvēki ar garīgiem traucējumiem, Leimane-Veldmeijere pauda, ka tā ir dažāda. Pēdējos gados esot uzlabojusies policijas attieksme.
“Zelda” pirms dažiem gadiem apmācīja 80 policistus par saskarsmi ar cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. “Pārsteidzoši, bet policisti ļoti pozitīvi ņēma pretī [apmācības]. Mums sākumā bija bažas aizspriedumainās attieksmes dēļ. Bet mēs paši bijā pārsteigti, cik pozitīvi biji semināra dalībnieki,” pastāstīja centra vadītāja.
Problēmas psihiatriskajā palīdzībā Latvijā izgaismoja Tiesībsarga biroja un Veselības inspekcijas atklātie pārkāpumi bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā „Ainaži”. Pārbaudē konstatēja virkni cilvēktiesību pārkāpumu. Konstatēts ārstu trūkums, nepietiekams uzturs bērniem un pašu pacientu vardarbība. Iestādes vadība pārmetumus noraida, sakot, ka pārmetumi nav patiesi.
