Protestējot pret muzeja direktores Aijas Fleijas darba stilu, kas, viņuprāt, bremzē muzeja attīstību, atklāto vēstuli parakstīja 51 no 68 muzeja darbiniekiem. Viņi uzskata, ka uz vēstuli pienāktos saņemt izvērstu un atklātu atbildi rakstveidā, taču līdz ar audita noslepenošanu sarunas par konflikta būtību, pārbaudes rezultātiem un pieņemtajiem lēmumiem kļūst neiespējamas. Tādā veidā, pēc muzeja darbinieku domām, konflikts ir nevis atrisināts, bet gan notušēts.
Arī Poziņš, kurš līdz ar muzeja direktori tika iepazīstināts ar audita slēdzienu, atzina, ka dokumenta dēļ ir “izslēgts no spēles”, taču konflikta risinājums, neraugoties uz “formāli izskatītiem papīriem un saliktiem ķeksīšiem”, nav skaidrs – daudz kas atkarīgs no dokumenta satura interpretācijas, par kuru viņam gan nav ļauts runāt.
“Šobrīd tas tiek vienkārši “paslaucīts zem tepiķa”. Tā teikt, nenesam skandālu ārā no mājas, viss ir klusi, mierīgi, papīri ir kārtībā, un nomierinieties! Dzīvojiet draudzīgi. Tāda tā sajūta,” atklāja Poziņš.
AM neizpratnē par neuzticību
Turpretī AM uzskata, ka tā ir rīkojusies efektīvi un par vairumu problēmjautājumu muzeja darbinieki un direktore vienojušies trīspusējās tikšanās laikā. AM Militāri publisko attiecību departamenta direktors Kaspars Galkins paskaidroja, ka audita ģenerālinspekcijas materiāli, kas skar konkrētas personas, parasti ir iekšējas lietošanas dokumenti. Līdz ar to tie nav paredzēti publiskai apskatei. Pēc Galkina teiktā, ardobiedrības pārstāvis, visticamāk, izvēlēts tādēļ, ka viņam ir dots mandāts pārstāvēt muzeja darbiniekus.
“Es, godīgi sakot, nesaprotu, kāpēc ir tik liela neuzticība, kāds ir bijis ministrijas vērtējums un lēmums. Ministrija savu galveno uzmanību vērš, lai muzeja darbs neciestu un domstarpības tiktu atrisinātas,” sacīja Galkins.
Galkins norādīja, ka nekādas nelikumības direktores darbā neesot atklātas, savukārt būtiskāko problēmu, kas bija kļuvusi vispārzināma arī bez pārbaudes, - direktores komunikāciju ar darbiniekiem uzdots uzlabot līdz 2016. gada beigām. “Pārskata perioda beigās tas tiks vērtēts. Un nav runa ne par kādām atlaidēm,” piebilda Galkins.
Muzeja direktorei šis risinājums, iespējams, ir visai ērts un rada priekšstatu, ka muzeja frontē viss bez pārmaiņām. “Mēs turpinām strādāt tāpat kā līdz šim,” strupa savā atbildē “Kultūršoka” žurnālistiem bija Fleija.
Konflikts Kara muzejā parāda visas nozares problēmas
Konfliktsituācija Kara muzejā gan nav nekas neparasts. Pēdējos gados līdzīgi konflikti starp darbiniekiem un vadītāju pieredzēti gan Brīvdabas muzejā, gan Rakstniecības un mūzikas muzejā. Domnīcas “Creative Museum” redaktore Ineta Zelča-Sīmansone teic, ka tie uzrāda plašākas muzeju nozares pārvaldības problēmas. Pirmā no tām - muzeju vadītāju neterminētie darba līgumi. Savukārt otrā – muzeja darbu uzraugošas un konsultatīvas pilnvaroto jeb sabiedriskās padomes neesamība. Muzeju vadītāju rokās faktiski ir nekontrolēta vara, kas izraisa darbinieku pretestību.
“Ja mēs atrisinātu jautājumu par terminētajiem darba līgumiem, kas noteiktu direktoru izvērtēšanu, un jautājumu par pilnvaroto padomēm, kas nodrošinātu demokrātiskas pārvaldes sistēmu, mēs uzreiz atrisinātu lielu daļu no šīm problēmām,” pieļauj Zelča-Sīmansone.
Muzeju pieredze rāda, ka šobrīd centieni risināt problēmas pārtop nepatīkamās tiesvedībās. Tā, piemēram, šī gada pavasarī Kultūras ministrija nepagarināja darba līgumu ar Brīvdabas muzeja direktori Ilzi Millersoni, bet pēc dažiem mēnešiem tiesa viņu atjaunoja amatā. Savukārt, no darba atbrīvotās Rakstniecības muzeja direktores Ilzes Knokas tiesvedība vēl turpinās.
Neoficiāli ir dzirdēts, ka tieši paredzamā neveiksmīgā tiesvedība kavējusi AM rīkoties izlēmīgāk. Tāpat nav noslēpums, ka Kara muzeja direktorei ministrijā ir spēcīga "aizmugure", jo bijušais ministrijas valsts sekretārs, tagad NATO izcilības centra direktors Jānis Sārts ir Aijas Fleijas dēls. Arī Poziņš atzina, ka “nebūtu sevišķi pārsteigts”, ja tieši šim faktam būtu ietekme uz ministrijas atbildi.
Darbinieku vēstules autori jūtas vīlušies ne vien AM rīcībā, bet arī bruņoto spēku augstākstāvošajos virsniekos, kuri neoficiāli pauduši lielu neapmierinātību ar muzeja direktores nevēlēšanos sadarboties ar bruņotajiem spēkiem. Taču atklāti iesaistīties un nolikt galvas svešā kaujas laukā pieredzējušie militāristi nevēlējās.
Rezultātā muzeja darbiniekiem, kuru atklātajā vēstulē dominē emocijas un viedokļi, bet maz ir faktos balstītu apsūdzību, nākas piekāpties. “Visi it kā publiski apklusuši, bet saspiestās atsperes stāvoklis eksistē, un, kad tā spruks vaļā, nemāku prognozēt,” pauda Poziņš.
