ĪSUMĀ:
- Uzticēšanās medijiem un demokrātijas institūcijām Latvijā sarūk, rāda pētījumu dati.
- Taču mediji nevar pastāvēt bez uzticēšanās, un neuzticēšanās ir kaitīga demokrātijai.
- Uzticēšanos ietekmē komercializācija, politiskā draudzība. Ticība žurnālistu spējai strādāt vērtību labad ir sašūpota.
- Informācijas nesēji, kas nav mediji, iemanto cilvēku uzticēšanos sociālajos tīklos, bet medijus ierindo draudu kategorijā.
- Lai uzticētos medijiem, svarīgi redzēt un dzirdēt sev līdzīgus tajos. Tāpēc svarīgi, lai redakcijās būtu daudzveidība.
- Politiskajiem līderiem ir ietekme uz to, kā cilvēki vērtē ziņas. Visbiežākā politiķu kritika - “nepareizi” intervējamie, “nepareizas” tēmas.
- Sociālie tīkli - auglīga augsne populistiskajai komunikācijai; politiķi mēdz ierindot mediju pie pretiniekiem.
- Agresīvi verbāli uzbrukumi baro neuzticēšanos medijiem un rada arī taustāmu apdraudējumu žurnālistiem.
- Kā uzlabot uzticēšanos? Skaidrot redakcionālos lēmumus un atzīt kļūdas.
Lejupejoša spirāle
Sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS intervētājs respondentiem gadu no gada vaicā par uzticēšanos valsts un sabiedriskajām institūcijām. Tā kā formulējums palicis nemainīgs, ir iespēja salīdzināt 2021. gadu ar laiku pirms desmit gadiem un konstatēt, ka uzticība krītas.
2010. gadā televīzijai – gan sabiedriskajai, gan komerciālajām – uzticējās 65%, pērn – 48%.
Ziņu portāliem arī kritums. “Internets ir īstenībā joprojām par kārtu zemāk nekā televīzija. Ja 2010. gadā [tam uzticība] bija 44%, tagad ir vairs 33%,” pastāstīja SKDS projektu direktore Ieva Strode.
Tomēr tas ir labāks rādītājs nekā politiskajām partijām, kurām ir bijis stabili zems uzticēšanās reitings, kas reizēm nokrīt līdz viencipara skaitlim, bet šobrīd tie ir 13%. Ir vērts pieminēt politisko partiju procentus, jo Latvijā vienmēr pastāvējusi saikne starp uzticēšanos demokrātiskajām institūcijām – Saeimai, partijām – un uzticēšanos medijiem.
“Mums ir ilgstoši bijusi ļoti zema uzticēšanās ar politiku saistītām institūcijām, partijām, Saeimai, valdībai. Latvijas problēma attiecībā uz medijiem un īpaši uz sabiedriskajiem medijiem ir to politizācija vai arī nereti valstiskošana, sasaistīšana. It kā tie būtu nevis neatkarīgi, kā atsevišķa apakšsistēma starp citām nozīmīgām sabiedrības uzbūves sistēmām, bet daļa no tā. Līdz ar to neuzticēšanās pieradums var tik attiecināts noteiktā sabiedrības skatījumā uz Latviju,” skaidroja sabiedrisko mediju ombude, profesore Anda Rožukalne.
Lai gan metodoloģija atšķiras, līdzīga uzticēšanās dinamika medijiem un demokrātijas institūcijām Latvijā vērojama arī pagājušā gada Eirobarometra aptaujā. Saskaņā ar to kopš 2020. gada rudens palielinājusies neuzticēšanās radio, televīzijai un internetam. Politiskajām partijām šajā aptaujā rādītājs ir kritiski zems.
“Institūcijām uzticēšanās dramatiski zūd,” norādīja Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis, kurš šo neuzticēšanos lielā mērā saista ar politisko komunikāciju sociālajos tīklos.
Tātad tendence ir ar mīnusa zīmi, un, ja veicam tradicionālo salīdzinājumu ar kaimiņiem, mūsu cipari ir zemāki.
Bet kādēļ šie skaitļi ir būtiski? Pirmkārt, mediji nevar pastāvēt bez uzticēšanās, norādīja Rožkukalne. Medijiem nepieciešama auditorija, lai tie spētu funkcionēt.
”Tu gribi, lai auditorija tev uzticas, jo ceri uz to, ka viņi kļūs par abonentiem vai biedriem un finansiāli atbalstīs tavu organizāciju. Arvien vairāk medijiem tas kļūst kritiski svarīgi, jo reklāmas tirgus ir būtiski mainījies,” skaidroja “Reuters” institūta vecākais pētnieks un viens no globālā mediju pētījuma “Digital News Report” autoriem Bendžamins Tofs.
Otrkārt, neuzticēšanās ir kaitīga demokrātijai. “Ir kaut kas ārkārtīgi unikāls tajā, ko neatkarīga, uzstājīga žurnālistika nodrošina sabiedrībai, pārbaudot informāciju, mēģinot saprast notiekošā būtību un saucot ietekmīgas personas un interešu grupas pie atbildības. Taču šādai žurnālistikai nozīme ir tikai tad, ja sabiedrība tic tam, ko lasa,” skaidroja Tofs.
Uzticēšanās formula
Uzticēšanos medijiem ietekmē vairāki faktori. Viens no tiem ir mediju komercializācija. Medijiem intensīvi jācīnās par auditoriju, jo tradicionālais mediju ieņēmumu modelis, kas balstījās uz reklāmas ieņēmumiem, vairs nefunkcionē. To savukārt ietekmējusi lielā finanšu krīze un straujais interneta patēriņa un sociālo tīklu lietošanas pieaugums.
“Mūsdienu situācijā mēs redzam arī Latvijā, pašā mediju vidē, mediju vides struktūrā mēs redzam parādības, kas var veicināt neuzticēšanos diezgan ilgu laika periodu, – ir tāda ļoti augsta līmeņa komercializācija, ka auditorijām nākas samierināties ar mediju tirgus vai savstarpējās konkurences interesēm, kurās arī sabiedriskajiem medijiem bija jākonkurē, un liela auditorija nozīmē labi, mazāka auditorija – slikti. Šie vienkāršie faktori un tādi argumenti, kas nav balstīti sabiedrības interesēs, arī ietekmē uzticēšanos mūsdienu mediatizētajā vidē, kur ļoti daudzi spēlētāji uzticēšanos samazina,” skaidroja Anda Rožukalne.
Vēl viens faktors ir Latvijas tirgum ilgstoši raksturīgā politiskā draudzība, ko akadēmiskajā valodā sauc par politisko paralēlismu, kad atsevišķi mediji seko kāda politiskā spēka orientācijai un īsteno tā dienas kārtību.
Piemēram, ilgus gadus medijos, kuriem bija saites ar politiskiem spēkiem (konkrēti “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”), notika stāsta veidošana par tā saucamo “sorosītu” it kā slēpto ietekmi Latvijā. Šajā grupā tika iekļauti mediji, kas atbalsta atvērtas demokrātiskas sabiedrības vērtības.
Stāsts par “sorosītiem” baro vēl vienu uzticēšanos mazinošu faktoru – auditorijas aizdomas par slēptu dienas kārtību.
Ticība žurnālistu spējai strādāt vērtību labad ir sašūpota, auditorija pieņem, ka mediji dara to, ko dara, slēptu interešu labad. “Pastāv pieņēmums vai priekšstats auditorijas vidū, ka žurnālistu dzinulis ir politiskā dienas kārtība. Un šis pieņēmums ietekmē visu, ko viņi dara, arī tajos gadījumos, kad pieņēmums neatbilst reālajai lietu kārtībai. Citos gadījumos ir pieņēmums par komerciālām dienas kārtībām, ka ziņu medijiem galvenais fokuss it kā esot peļņas gūšana un tikai tāpēc tie raksta to, ko raksta, un īpaši uzsver to, ko uzsver,” skaidroja Bendžamins Tofs.
Pieņēmumu par slēpto dienas kārtību pastiprina arī informācijas avoti, kas nav masu mediji. “Milzīga loma ir dažāda veida informācijai, ar ko saskaras cilvēks, tie nav tikai un vienīgi mediji,” zināja teikt mediju un politiskās komunikācijas pētniece Solvita Denisa-Liepniece.
Mēģina izlikties par draugiem un radiem
Baltijas mediju izcilības centra pērnā gada pētījums “Mediju loma Baltijā“ parādīja, ka vissvarīgākais informācijas avots Latvijas iedzīvotājiem ir nevis mediji, bet gan radi un draugi. Vairāk nekā 80% šo informācijas avotu apzīmē kā “svarīgu vai diezgan svarīgu”. Otrajā vietā ir interneta portāli, bet ar būtiski zemāku svarīguma līmeni. Tam seko sociālie tīkli un sabiedriskie mediji.
Šo fenomenu apzinās arī dezinformācijas izplatītāji. ”Ne tikai tu pamanīji, ka ir milzīga loma draugiem un paziņām, to redz arī tie, kas veic manipulācijas un kas gatavo dezinformācijas vēstījumus, un iepako to dezinformāciju tādā formātā, lai viņi izskatās it kā ar kādu vēstījumu – dalies, tie ir draugu draugi,” pastāstīja Denisa-Liepniece.
Informācijas nesēji, kas nav mediji, mēģina izlikties par draugiem un radiem. Tādi kā para-radi pēc analoģijas ar paramediķiem.
“Es viņus saucu par “para-relatives”. Viņi nav mūsu radi, bet viņi pilda funkciju, ka viņi sarunājas, tātad viņi veido tās saiknes, viņi pienes informāciju, viņi stāsta par draudiem, un šādi viņi aizsargā grupu,” skaidroja pētniece.
Un draudu kategorijā nereti nonāk arī masu mediji. Par to pārliecinājās Latvijas Televīzijas žurnālists Māris Klūga, kuram 2021. gada augustā pasākuma dalībnieki tiešraidē traucēja ziņot par nesankcionēto protesta akciju pie Ministru kabineta.
“Visos kovida protestos vismaz daļa apmeklētāju medijus uzskatīja par ienaidniekiem.
Līdz ar to bija tādi, kas aktīvi mēģināja darbu traucēt. Līda priekšā kamerai, visādi izsaucieni bija – gan lai mēs vācamies [prom], gan citiem cilvēkiem tika teikts, lai ar mums nerunā. Vienā tiešraidē protestētāji arī ielēca kadrā,” pastāstīja žurnālists.
Medijos gribam redzēt sev līdzīgus
Uzticēšanās faktoru sarakstā vēl jāpiemin godīgums. Proti, tas, cik lielā mērā mēs kā konkrēta grupa sabiedrībā – etniskās minoritātes, seniori, cilvēki ar īpašām vajadzībām un citi – cik lielā mērā dažādie “mēs” medijos redzam sevi, esam saturā klātesoši un pārstāvēti.
Priekšstatam par godīgumu jeb godīgu sabiedrības grupu proporciju saturā ir tieša saistība ar uzticēšanos.
“Es varu teikt, balstoties mūsu pētījumos, ka bieži, kad jautā cilvēkam, kas viņiem ir svarīgs, domājot par to, kam viņi uzticas un kam ne, – godīgumam ir ļoti liela nozīme. Līdztekus priekšstatam par to, cik precīzs ir medija radītais saturs,” norādīja Bendžamins Tofs no “Reuters” institūta.
Mēs gribam redzēt, dzirdēt sev līdzīgu. Un nevis “ķeksīša pēc”, bet adekvāti atainotu.
Šis faktors ir īpaši būtisks, domājot par sabiedriskajiem medijiem, jo sabiedrisko mediju uzdevumos ietilpst pārstāvēt un apkalpot visu sabiedrību.
“Tas, ko mēs varbūt varam pamanīt pētījumos par sabiedriskajiem medijiem, ir nepieciešamība vai vēlme redzēt sev līdzīgu. Un tā līdzība sev nav tikai tas vienkāršais etniskais faktors. Tas ir faktors, kas ir saistīts ar citām demogrāfiskām lietām. Piemēram, vai mums ir sievietes analītiskajos raidījumos? Un, ja parādās sieviete, vai tā sieviete ir eksperts, vai arī viņai ir cita loma. Ja mēs runājam par cita veida tēmām, kas ir aktuālas, – ja es esmu daudzbērnu māte, vai tur ir stāsti, kas ir saistīti ar daudzbērnu ģimenēm. Ja es dzīvoju partnerībā ar līdzīgu dzimumu, vai es varu saskatīt sevi sabiedriskajā medijā,” norādīja Denisa-Liepniece.
Konkrētais pētījums, kur to var skaidri pamanīt, ir sabiedriskā labuma tests, kuru sabiedriskie mediji veic katru gadu, lai izpētītu, kā auditorija novērtē to pakalpojumu, ko tie sniedz.
“Ja tu sevi neredzi, tad tu arī neuzticies. Protams, visbiežāk sevi neierauga medijos mazākumtautības, un runa ir par divām lietām. Visbiežāk tiek minēts par šo, cik daudz tiek intervēti, cik daudz tiek aicināti uz studiju diskusijās, bet tā ir tikai viena monētas puse. Kur ir problēma… it sevišķi man ir sajūta, [ka raidījums] “Kas notiek Latvijā?” ir atgriezies ēterā diemžēl ar to pašu daudzveidības politiku, kāda bija pieņemama divtūkstošo gadu sākumā, kad nebija jādomā, vai panelis ir daudzveidīgs gan dzimuma, gan vecuma ziņā,” norādīja Andris Saulītis no Latvijas Universitātes.
Problēma bieži ir pašās redakcijās – ja tajās nav daudzveidības, tās nav arī saturā.
“Nepareizi” intervējamie, tēma un filmas
”Un tad vēl ir visi tie signāli, kurus cilvēki uztver no elites vēstījumiem, lai tie būtu politiskie līderi vai citi līderi. Tiem arī ir liela ietekme uz to, kā cilvēki vērtē ziņas, kuras viņi patērē,” norādīja Tofs.
Politiskās komunikācijas ietekme ir pēdējais faktors, kas jāpiemin. Kārtas ziņā pēdējais, bet ne nozīmības.
Visbiežāk sastopamā politiķu kritika medijiem ir saistīta ar redakcionālajām izvēlēm. “Nepareizi” intervējamie, “nepareiza” tēma, “nepareiza” filma.
Piemēram, šī gada aprīlī aizsardzības ministrs Artis Pabriks (“Attīstībai/Par!”) publiskā vēstulē sabiedrisko mediju regulatoram kritizēja Rus.LSM interviju ar krievu žurnālistu Leonīdu Ragozinu, kurš dzīvo Latvijā un ir bijis pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” ārštata autors.
Vēstulē, kas bija rakstīta uz Aizsardzības ministrijas oficiālās veidlapas, bet vispirms publicēta sociālajā tīklā “Twitter”, ministrs Ragozinu nosauca par iespējamu Krievijas ietekmes aģentu. Ministrs izteica domu, ka pēc šādām intervijām sabiedriskajiem medijiem pēc apvienošanas papildu nauda neesot vajadzīga.
“Brīdī, kad es ieraudzīju Arta Pabrika paziņojumu, man radās šaubas, vai viņš savu doktora grādu ir ieguvis Dānijā, Orhūsas Universitātē, vai Maskavas Valsts administrācijas skolā, tāpēc ka tur šāda sasaiste starp to, ka man ir šaubas, tāpēc es mazināšu finansējumu, ir vairāk raksturīga. Dānijā kaut kas tāds vispār, manuprāt, nebūtu iespējams. Runājot no Aizsardzības ministrijas pozīcijām, man šķiet, izmantojot alegoriju, ja armija neizpilda kaut kādu uzdevumu kvalitatīvi, tad tajā brīdī tu nesamazini finansējumu armijai, bet centies to stiprināt,” komentēja pētnieks Andris Saulītis.
Pabrika vēstules dēļ Eiropas preses un mediju brīvības centrs laida klājā brīdinājumu par preses brīvības apdraudējumu Latvijā, bet vēstules adresāts – Sabiedrisko mediju padome – Pabrika izteikumos saskatīja politisko spiedienu. Svarīgi ir tas, ka Pabriks savas oficiālas vēstules publiskošanai izvēlējās tieši sociālos tīklus.
Mediju ierindo pie pretiniekiem
Pētījumi apliecinājuši, ka
sociālie tīkli veido auglīgu augsni populistiskajai komunikācijai un ļauj politiķiem apiet profesionālos medijus priekšvēlēšanu laikā.
Latvijā celmlauzis sociālo tīklu izmantošanā populistiskiem vēstījumiem ir kādreizējais partijas “KPV LV”, vēlāk “Likums un kārtība” politiķis Aldis Gobzems. Tieši viņš bija tas, kurš tiešā un pārnestā nozīmē sāka rādīt ar pirkstu uz medijiem kā uz “viņiem”, ierindojot tos pie pretiniekiem.
“Jā, Gobzems kopā ar [Artusu] Kaimiņu, veiksmīgi pārkopējot tādas globālās tendences, ienesa Latvijas politiskajā vidē ļoti mērķtiecīgu, populistisku komunikāciju. Un es piederu pie tiem, kas populismu neskata kā politisku ideoloģiju, bet redz, kā dažādi politiski spēki, arī tādi racionāli domājoši, mūsdienu ļoti dinamiskajā komunikācijas vidē izmanto populistisku komunikāciju,” sacīja Anda Rožukalne.
Viņa arī skaidroja, ka šādā komunikācijā sabiedrība tiek sadalīta divās grupās, proti, nevainīgajā, iekšējā grupā, kas ir mūsējie un kurus mēs aizstāvam, un vainīgajā, ārējā grupā, kura apdraud nevainīgo un neļauj tai īstenot savu potenciālu.
Šāda veida komunikācijai ir raksturīgas trīs īpašības. “Tā ir emocionalitāte – tiek satracinātas cilvēka emocijas, viņi tiek uztraukti. Moralizēšana – populisti visu laiku parāda savu morālo pārākumu pret to ārējo grupu, kas ir morāli nosodāma. Un trešais – agresīva komunikācija, tādi uzbrukumi, vajāšana,” skaidroja Rožukalne.
Rīgas Stradiņa universitātes pētījumā par “KPV LV” komunikāciju “Facebook” vidē Rožukalne izpētīja, ka 35% kritisko ierakstu Gobzema “Facebook” profilā bija veltīti tieši medijiem. “Ārējās grupas vaininieks pie nepietiekamas pandēmijas vadības, pie nepietiekoša patriotisma sabiedrībā ir mediji,” sacīja Rožukalne.
Uz mītiņu ar miesassargu
Līdzās vainīgā birkas karināšanai medijiem kopumā šāda taktika sevī ietver arī agresīvus verbālus uzbrukumus žurnālistiem, piemēram, LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” Nacionālās apvienības politiķis Jānis Iesalnieks piedēvēja LTV žurnālistam Iļjam Kozinam pretvalstiskus uzskatus.
“Mēs redzam, cik tādā klasiskā pārliecinoši digitālās komunikācijas stilā tas viss notiek. Tiek izvēlēts žurnālists, viņš tiek zīmogots, momentā apzīmogots – vai nu viņš ir Kremļa aģents, vai viņš ir sorosīts, vai abi kopā. Plus vēl viņš ir nopirkts un vispār profesionāli pilnīgi nederīgs…” uzbrukumus raksturoja Rožukalne.
Šāda retorika baro neuzticēšanos medijiem un rada arī taustāmu apdraudējumu žurnālistiem.
Par incidentu nesankcionētas protesta akcijas laikā pie valdības nama pērn pastāstīja portāla “Delfi” sociālo tīklu redaktors Jānis Sildniks: “Viņš parādīja ilgi nokaitētajam pūlim uz mani ar pirkstu un piesauca, ka, jā, re, kur ir tie “Delfi”, kas pa lielam jūs apzog un jūs muļķo, un raksta dezinformāciju un ir varas pakalpiņi. Un tajā brīdī, protams, tā auditorija, kura to klausījās, nebija sajūsmā par manu klātbūtni tajā pasākumā. Nebija tā, ka tās bija kaut kādas fiziskas konfrontācijas, kaut kas tur nedaudz paraustīja aiz jakas, vairāki kaut ko pakliedza virsū un tādā garā, taču, protams, tā sajūta bija ārkārtīgi nepatīkama. Un arī pēc tam mājupceļā nācās dzirdēt dažādas replikas savā virzienā.”
Sildniks ir piedzīvojis visdažādākos mītiņus un demonstrācijas, daudzkārt bijis pie pieminekļa Uzvaras parkā 9. maijā, bet nekad nav saskāries ar šādu agresiju.
Mediju pieskaitīšana “ārējai grupai” ienesušas izmaiņas reportiera ikdienā. “Nu, ļoti skaidrs piemērs līdz tam, kur mēs esam aizdzīvojušies, ir tas, ka šobrīd, uz šādiem piketiem dodoties raportēt, man kā “Delfi” žurnālistam nāk līdzi miesassargs. Tā nav kaut kāda simboliska iegriba. Tā ir, it īpaši pandēmijas laikā tā bija reāli nepieciešamība,” atklāja Sildniks.
Digitālā vide naidīgu, pret medijiem vērstu komunikāciju būtiski atvieglo. Un algoritmi palīdz polarizētai retorikai izplatīties tālāk.
Mājasdarbi
Lai mainītu naidīgas, uzticēšanos graujošas komunikācijas izplatīšanās ātrumu un apjomu, ir nepieciešams koordinēts darbs starptautiskā mērogā, pieprasot sociālo tīklu lielāku atbildību par tajos izplatīto informāciju.
Taču ir daži mājasdarbi, kurus iespējams veikt Latvijā, mēģinot uzticēšanās ciparus paaugstināt. Piemēram, skaidrot redakcionālos lēmumus.
”Uzticēšanās tikai daļēji saistīta ar to, ko cilvēki skatās un lasa. Būtiska loma ir arī cilvēku priekšstatam par žurnālistu vai redaktoru nodomiem, par ziņu medijiem kā tādiem. Kāda ir redakcionālo lēmumu motivācija, kā viņi izlemj, par ko ziņot un par ko – ne. Tas ir jāskaidro,” norādīja pētnieks Bendžamins Tofs.
Līdzīgās domās ir Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja Anna Platpīre: “Droši vien redakcijām būtu vairāk jādomā, kā skaidrot savus lēmumus un vispār līdz ar to veicinātu medijpratību sabiedrībā, jo mēs zinām, ka cilvēki bieži vien neizprot ziņas vērtību, ka šeit ir vairāk viedokļu. Un kādus no viedokļiem ir viegli uztvert kā mediju viedokli, līdz ar to vēršoties pret pašu žurnālistu vai mediju. Es domāju, ka tam dialogam ir ļoti svarīgi būt skaidram, precīzam un atvērtam.”
Nākamais mājasdarbs ir kļūdu atzīšana, kam ir tieša saikne ar atbildību un attiecīgi ar uzticēšanos. Mēs – žurnālisti – reizēm kļūdāmies.
“Mediju dienaskārtība ir ļoti intensīva laika, resursu un informācijas ziņā… Laika trūkums, informācijas resursu apjoms un viss pārējais spiež žurnālistus ļoti steidzīgi kaut ko darīt, un kļūdas ir vienkārši neizbēgamas,” atzina Platpīre.
Taču mēs nelabprāt runājam par savām kļūdām vai arī runājam klusi, tādā kā zemsvītras piezīmē.
Žurnālistiem jāsaprot, ka kļūdu atzīšanā ir spēks.
Jo tas nozīmē… “Ka tu spēj ieraudzīt sevi savā daudzveidībā un arī, ja tu prasi kļūdu atzīšanu no politiķiem, amatpersonām, no jebkura, ka tu esi spējīgs arī pats atzīt. Un tas ir tavs spēks, nevis, ka tev tā kļūda maziņiem burtiņiem vai ātri kaut kur jānomurmulē, ka tik kāds to nepamana,” sacīja Rožukalne.
Arī uzticēšanās lielā pīlāra – godīguma – uztveres ziņā paši mediji var daudz darīt. “Sabiedrība ir ļoti sarežģīts audums. Un sabiedriskā medija loma demokrātiskā sabiedrībā ir, lai katra no daudzām vīlītēm, kas ir tajā audumā, tiktu parādīta, identificēta,” skaidroja Denisa-Liepniece.
Bet svarīgi, lai katras “vīlītes” redzamība saturā būtu īsta. To atgādināja Andris Saulītis: “Jēgpilna iesaistīšana, ne tikai skaista broša.”
Ir grūti pieņemt informētus lēmumus, ja neticam informācijai, kuru patērējam.
Bez uzticēšanās nav vienotas izpratnes par realitāti, kuru apdzīvojam, un mums nav kopīga atskaites punkta publiskām diskusijām par jautājumiem, kas skar mūsu dzīvi. Lai to raksturotu, Saulītis citēja fragmentu no filozofa Džonatana Haidta esejas “Kāpēc pēdējie 10 gadi Amerikas dzīvē ir bijuši unikāli stulbi?”, kur autors saka šādi: “Autokrātija var izmantot propagandu vai izmantot bailes, lai panāktu uzvedību, kuru tā vēlas, bet demokrātija ir atkarīga no noteikumu, normu un institūciju visaptverošas pieņemšanas. Akla un negrozāma uzticēšanās jebkuram indivīdam vai organizācijai nav attaisnojama, taču
brīdī, kad pilsoņi zaudē uzticēšanos ievēlētajiem līderiem, veselības aprūpes speciālistiem, tiesām, policijai, universitātēm un vēlēšanu procesam, jebkurš lēmums tiek apšaubīts. Katras vēlēšanas kļūst par dzīvības un nāves jautājumu, lai glābtu valsti no pretējās puses.”
