Jūsu amata nosaukums ietver terminu „Riska bērnu nodaļa”. Sakiet, kas ir riska bērni?
Mēs esam Baltijas jūras padomes sekretariāts, un es darbojos „riska bērnu” ekspertu grupā. Tajā ietilpt 11 Ziemeļeiropas valstis, tai skaitā Latvija, Baltija, Krievija un Polija, Skandināvija, Islande un Vācija. Mēs esam vienojušies par sadarbību reģionālā līmenī par pilnīgi visām problēmām, kas ir būtiskas riskiem pakļautiem bērniem.
Par kādiem riskiem Jūs runājat?
Tā ir fiziskā iespaidošana un vardarbība. Arī emocionālā vardarbība un ekspluatācija. Riska bērni ir arī bērni institūcijās un audžuģimenēs. Tātad runa ir par ļoti daudzām problēmām, arī nolaidību un to, ka bērni ir vājākās pozīcijās nekā pieaugušie.
Esat vairāk pētījusi bērnu fizisku audzināšanu, iepēršanu un sodīšanu. Vai to varam saukt par vardarbību?
Vardarbība ir jebkas, ko bērni uztver kā kaitējumu. To mēs saucam par vardarbību un apvainošanu.
Piespiedu ēdināšana, izolēšana arī uzskatāma par vardarbību, tomēr Latvijā veikta aptauja rāda, ka aptuveni puse vecāku to pieņem kā normālu praksi. Par šādiem pārkāpumiem Radio stāstīja pavasarī. Jāsecina, ka sodīšanas metodes mēdz būt ļoti dažādas?
Jā, tā ir. Diemžēl arī es esmu bijusi spiesta ēst ēdienu, ko vecāki lika obligāti apēst. Pēc tam šo ēdienu vairs nekad neesmu varējusi labprātīgi ieēst. Piespiešana nav labs veids, kā bērniem mācīt, piemēram, ēst veselīgi. Bērni jāmāca ar citādām metodēm, lai viņi saprot lēnām un lēnām attīstās.
Jautājums bija par to, ka mūsdienās sodīšanas metodes mēdz būt ļoti dažādas?
Tā var teikt. Iepriekš varējām runāt vairāk par tiešu fizisku iespaidošanu. Par sišanu un fizisku sodīšanu mēs varam runāt joprojām, un vecāki aizvien sit savus bērnus, ja viņi neklausa. Mūsdienās aktuālāka ir tā saucamā netiešā sodīšana. Raušana aiz matiem, bērnu grūstīšana, sodīšana, izdzenot no istabas. Vecāki izmanto arī emocionālas sodīšanas metodes, sakot bērnam, tu neesi pietiekami labs. Tavs brālis ir labāks nekā tu. Tavam brālēnam skolā sokas daudz labāk nekā tev. Kāpēc tu neesi tāds? Visi šie jautājumi liek bērniem justies ļoti, ļoti slikti.
No pirmdienas Radio piedāvā iepazīties ar bijušo bērnunamu bērnu pieredzes stāstiem. Daudziem no viņiem vardarbība ir bijusi daļa no ikdienas. Kā jūs to komentētu attiecībā uz šādām slēgtām iestādēm?
Jā, tas ir tradicionāli, es domāju, visam reģionam, ka vardarbība ir pašsaprotama bērnunamos. Es domāju, tieši tādēļ mums šīs institūcijas ir jāpadara par atvērtām. Pašlaik visā reģionā notiek gatavošanās deinstitucionalizācijai, lai vairāk un vairāk bērnu augtu ģimeniskā vidē. Tās var būt tradicionālas ģimenes, kur ir māte un tēvs vai vairāki bērni vienā grupā, saglabājot ģimenisko modeli.
Kā mēs nupat runājām, daudzi vecāki neizprot, kur ir robeža starp audzināšanu un vardarbību? Kādēļ tā?
Jo mēs visi esam vecās sistēmas produkti. Visi no mums vai lielākā daļa no mums ir bijuši sodīti dažādos vardarbīgos veidos, un mēs nezinām citus veidus, kā likt bērnam mūs klausīt. Lielākā daļa vecāku vēl saviem bērniem pašu labāko. Viņi vēlas, lai bērni izaugtu par lieliskiem pilsoņiem un lai viņi būtu veiksmīgi skolā un tā tālāk, bet mēs nezinām, ka var būt arī citādāk.
Tas ir ļoti labi, ka arvien vairāk jauno vecāku vēlas uzzināt par citiem bērna audzināšanas veidiem. Man pašai ir meita, un es viņu audzināju pilnīgi citādāk, nekā mani audzināja mani vecāki. Komunicējot un atvainojoties par savām kļūdām, jo neviens vecāks nav ideāls. Tas bija liels prieks - sagaidīt to dienu, kad arī bērns pateica, piedod man. Arī bērns nav ideāls.
Nedz vecāki, nedz bērni nav ideāli. Bet ar komunikāciju, skaidrošanas darbu un apziņu, ka tev ir jābūt ļoti pacietīgam, un māku atvainoties par savām kļūdām var sasniegt apbrīnojamus rezultātus.
Tā labi vecāki audzinātu savus bērnus, bet slēgtā tipa institūcijās mēs nevaram sagaidīt, ka tas tā vienmēr notiks. Tāpēc arī nākamais jautājums. Bijušie bērnunamu bērni arī liecina, ka Latvijā atbildīgie dienesti, bērnu sargi un policija, arī bāriņtiesa bieži vien netic bērnu sūdzībām. Kādēļ šāda situācija, Jūsuprāt?
Vēlreiz saku, ka mēs visi esam vecās sistēmas atražotāji. Mūsu apziņā ir fakts, ka atbildīgajos dienestos strādā par mums gados vecāki cilvēki, un mēs viņus vēlāk atdarinām. Pašlaik man prātā nāk vairākas valstis, kas šajā jautājumā ir ieviesušas izmaiņas. Kas ir ieviesušas citas metodes, un rezultāti ir iepriecinoši. Bērnos ieklausās, un tas uzlabo arī viņu uzvedību un sniegumu skolās.
Ko šajā vizītē plānojat apmeklēt Latvijā un kādas problēmas tieši šeit esat pētījusi?
Latvija ir viena no Baltijas jūras reģiona padomes valstīm. Latvija ir gājusi cauri vērienīgām pārmaiņām un progresam. Visas valstis šajā reģionā ir bijušas daļa šī progresa. Un tagad mēs varam iedvesmoties cita no citas. Latvija var doties pieredzes apmaiņā, piemēram, uz Norvēģiju un iemācīties ko vērtīgu. Norvēģija var arī mācīties kaut ko no Latvijas. Informācijas apmaiņa ir ļoti būtiska. Jūs vaicājāt, ko jau esmu apmeklējusi. Pirmkārt, Labklājības ministriju, un es domāju, ka tā savu darbu veic ļoti labi. Ļoti daudz labu dara arī nevalstiskais sektors, lai Latvijas bērniem nodrošinātu labāku nākotni.
Vai plānojat apmeklēt arī bērnunamus?
Ne šoreiz, bet tas ir labs ieteikums. Mums tas būtu jāizdara kādu dienu.
Kā uz Baltijas valstu fona izskatās Latvija, ja runājam par vardarbību un citām problēmām?
Es domāju, ka visas valstis izskatās diezgan līdzīgi. Latvija laikam ir vairāk līdzīga Lietuvai, Polijai un arī Krievijai. Šīs ir tās valstis, kurās aizvien sabiedrībā ir ļoti daudz cilvēku, kas pieņem vardarbību un bērnu sodīšanu. Ir ļoti augsts iecietības līmenis pret šīm problēmām.
Tajā pašā laikā mēs redzam lielu vēlmi to mainīt, un es domāju, ka ļoti drīz arvien vairāk vecāki saredzēs alternatīvus audzināšanas veidus, un tas būs pareizais ceļš.
Runājot par cipariem, Latvijā katru gadu ap 22 000 bērnu nonāk slimnīcās tiešas un netiešas vardarbības dēļ. Kā šis cipars izskatās uz citu valstu fona?
Tas nepavisam neizskatās labi. Tas izskatās ļoti slikti. Visām valstīm ir vieni un tie paši izaicinājumi, taču ir acīmredzams, ka Latvijai ir daudz vairāk jādara lietas labā. Latvijai jādomā par ciešāku atbildīgo dienestu sadarbību, par vienotu datu sistēmu un sistēmu, kurā visi dienesti var izsekot līdzi, piemēram, kādai konkrētai ģimenei. Tas nav vienkārši, kā Jūs jau teicāt. It īpaši, ja pieaugušie netic bērniem. Ir jāieklausās bērnos, tajā, ko viņi saka un tad ir jāmeklē veidi, kā pielāgoties dažādām bērnu grupām.
Aptaujas rāda, ka problēma ir arī sabiedrības attieksmē. Kāpēc cilvēki, redzot iespējamu vardarbību, bieži vien neiejaucas un to noklusē?
Tas ir ļoti skumji. Ļoti skumji. Pirms gadiem esam runājuši par vardarbību pret sievietēm, un toreiz bija tieši tā pati situācija, ka mums ir jāiejaucas situācijas, kad vīrieši sit sievietes vai otrādāk. Dažreiz arī vīrieši ir vardarbības upuri, un, protams, bērni.
Mums nav jābaidās pieklauvēt pie kaimiņu durvīm vai vērsties vietējos krīzes centros.
Mums ir jābūt daudz drosmīgākiem. To izdarot, mēs mainīsim visu atmosfēru.
Kā to mainīt? Cilvēkiem ir bail. Daļa baidās zaudēt darbu, daļai ir bail piedalīties tiesas procesos un vienkārši ir bail no atriebības?
Ir daudz un dažādi veidi, kā iejaukties. Viens ir pieklauvēšana pie durvīm. Otrs veids ir pulcēties kopā vairākiem draugiem un vairākiem kaimiņiem. Ja Jūs zināt, ka vardarbība notiek kādā konkrētā dzīvoklī, pieklauvēt pie durvīm varat vairāki kaimiņi kopā. Kopā vairāki kaimiņi varat vērsties arī sociālajā dienestā. Jums ir jāatrod veids, kā Jūs to varētu risināt.
Es nezinu, vai esat par to dzirdējusi, bet gada sākumā Latvijā bojā gāja vairāki bērni, arī sociālā riska ģimenēs, un daļēji tāpēc, ka neviens neiejaucās. Lai novērstu letālus negadījumus, Latvijas valdība nesen apstiprinājusi noteikumus par to, kā dienestiem sadarboties, apmainīties ar informāciju. Kāda ir prakse ar šo problēmu agrīnu identificēšanu citviet pasaulē?
Šeit ir runa par izpratnes attīstību vēsturiski. Vispirms bērnus uzlūkojot kā problēmas, līdz apziņai, ka bērni ir mūsu sabiedrības daļa un ka mums vajag iejaukties.
Pašlaik sociālie dienesti un bērnunami bērnus uzlūko kā vienotu masu. Tā vietā vajadzētu pievērst individuālu uzmanību katrai no ģimenēm un katram ģimenes loceklim.
Tas, protams, izmaksā dārgāk, bet vienlaikus daudz efektīvāk, ja uzreiz tiek pamanītas katras ģimenes specifiskās vajadzības. Ja uzreiz tiek noskaidrots, kas tieši notiek. Tad ir jāatrod atbildīgie dienesti, kas var palīdzēt.
Es nesen biju Polijā, kur mēs aprunājāmies ar kādu meiteni, kas uzauga audžuģimenē. Viņa teica, kādēļ dienesti mani neizņēma no ģimenes daudz ātrāk? Laimīgā kārtā 13 gadu vecumā viņa nokļuva audžuģimenē. Viņas jautājums visu laiku bija, kāpēc viņi to neizdarīja daudz ātrāk? Katrs gadījums ir atšķirīgs. Dažreiz problēmas konstatē ļoti ātri, bet ļoti bieži to izdara diezgan vēlu.
Diemžēl Latvijā ir tāda problēma, ka bērniem, kuri paši auguši bērnunamā, nereti atņem vecāku tiesības un arī viņu bērni uzaug institūcijā?
Jā, sabiedrībai ir ļoti uzmanīgi jāattiecas pret šo sabiedrības daļu. Piemēram, Somijā ir aprēķināts, ka vidēji desmit procentiem ģimeņu ir nopietnas problēmas. Un tāpēc lielākā daļa labklājības budžeta tiek šiem desmit procentiem. Ja mēs esam spējīgi tiešā veidā resursus ieguldīt tur, kur tie ir nepieciešami, lai sakārtotu problēmas, ieguldīt tieši šajos desmit procentos, tad situācija šajā jomā uzlabosies.
Kādi varētu būt nākotnes riski un izaicinājumi?
Nākotnes riski… es bērnus uzlūkoju kā mūsu sabiedrības veselīgāko daļu. Tāpēc, ka viņi vēl nav tik ļoti sociālas būtnes kā mēs, viņi vēl nav vardarbīgi, viņi vēl nekaitē nevienam. Es negribētu runāt par riskiem, bet par to, ka mums ir jāvirzās uz to, ka mēs redzam katru no bērniem un ieklausāmies ikvienā no viņiem.
