Koronavīrusa dēļ piesardzības pasākumi ir arī šeit. Pie ieejas objektā, kur būvdarbus veic “Re & Re”, jāparakstās, ka neesam bijuši kontaktā ar kādu slimnieku. Katram ar bezkontakta termometru izmēra temperatūru. Kad visi esam atzīti par veseliem, dodamies uz tā saukto ziemeļu pagalmu kapelas aizmugurē, kur būs dienesta ieeja kapelas ēkā.
Ar vēsturnieku un arheologu Andri Tomašūnu nokāpjam pāris metru dziļā zemes atsegumā, kur daudzviet sasprausti mazi karodziņi – tās ir atradumu vietas.
Šo vietu pie pašiem kapelas mūriem atraka ar mērķi ierīkot lietusūdens kanalizāciju.
“Šeit zeme nav vienkārši zeme – tas ir kultūrslānis. To aizsargā Latvijas valsts ar savu likumu, un, ja šeit notiek kādi darbi, tad ir vajadzīga arheoloģiskā uzraudzība un nepieciešamības gadījumā – arī arheoloģiskie izrakumi. Pašlaik jūs esat vienā no laukumiem, kas atrodas mazajā pagalmā jeb konventa sētā, jo šeit Livonijas laika pilī ir bijis iekšējais pagalms ar pagrabiem. Esam noņēmuši kultūrslāni gandrīz līdz pamatzemei. Jūs pašlaik stāvat vietā, kur apakšā varētu būt krāsns. Ja kājas sāk svilt, uzmanieties!” pajoko arheologs.
Pieņemts uzskatīt, ka krustneši te mūra pili cēla pēc 1335. gada, kad zemgaļi šo vietu bija pametuši, taču atradumi liecina, ka mūra pilij blakus joprojām varēja būt koka ēku apmetne, kurā mitinājās arī zemgaļi.
“Protams, zemgaļi vienmēr ar savu kultūrslāni un mantām ir mūs interesējuši. Zinot šīs zemgaļu pils varonīgo vēsturi, kas ir izturējusi vairākus uzbrukumus Krusta karu laikā un, tikai pašiem zemgaļiem aizejot projām no šejienes, tā nonāk krustnešu varā un Livonijas ordeņa rokās. Ir arī dažādi mīti, piemēram, ka visi zemgaļi aizgāja projām. Bet kultūrslānis šeit rāda, ka, Livonijas ordeņa pilij pastāvot, zemgaļi dzīvo blakus. Cik viņi ir draudzīgi, to mēs nezinām, bet kultūrslānis šeit ir saplūdis kopā,” stāsta Tomašūns.
Zemgaļu apmetne varētu būt gājusi bojā karadarbības laikā 14. gadsimtā, par ko liecina degušu ogļu kārta un tajā atrastie metamo šķēpu un arbaleta bultu gali. Pašas senlietas gan šeit zemē vairs neatrast – tās nogādātas drošā vietā pie ekspertiem, bet arheologs rāda fotogrāfijas, kas liecina par bagātīgo atradumu.
“Te mēs redzam šķēpu galus, bultu uzgaļus – varam apgalvot, ka ir bijis kariņš, te dega, šāva, un kas nu te nokļuva, tas te arī palika. Te jūs redzat adatas, galodu, dažādus sadzīves priekšmetus. Īlens, atslēga, arī saktiņas, piekariņi, bronzas zvārgulīši, spirālītes – vārdu sakot, tipiskas, zemgaļiem raksturīgas lietas. Īpaši šī rotadata, saukta par spieķadatu. Te ir kāds makšķernieks dzīvojis, jo atradām āķi un trīs svina atsvariņus. Te bija arī rieksti, kas pārogļojušies, bet saglabājuši formu,” viņš uzskaita.
Laikmetu palīdzējušas datēt arī divas senākajā slānī atrastas monētas.
“Reta monēta ir šī, apakšējā – 1259. - 1265.gadā valdījušā Osnabrikas bīskapa laikā kalta monēta. Tas ir mazliet pirms šī Zemgales pilskalna pamešanas. Iespējams, kāds krustnesis, no Vācijas nākot, šo naudiņu ir paķēris līdzi un to pazaudējis. Vai arī kāds viņam to atņēma,” spriež arheologs.
Pārsteigums par atradumiem Tomašūnam ir īpaši liels tādēļ, ka arheoloģisko izrakumu te bijis daudz un jau kopš 19.gadsimta. Taču tieši šajā pleķītī lāpstu neviens nebija iedūris.
“Man kā zemgalietim – mans tēvs nāk no Ukru pagasta – protams, Zemgale ir ļoti mīļa. Un es to uzskatu par dāvanu, ko man kāds no senčiem ir atsūtījis. Bez mistikas, protams. Visskaistāk jau ir tas, ka tu negaidi un – pēkšņi te tas ir! Mēs tur [kapelā] izrakām trīs metru kultūrslāni, apakšā – 17.gadsimts. Viena spieķadatiņa bija, un tā pati varbūt iemaisījusies... Šeit noroc metru piecdesmit, un – tev zemgaļi apakšā! Tāda tā vēsture un arheoloģija ir,” nosmaida eksperts.
Atrastās senlietas būs apskatāmas Dobeles novadpētniecības muzejā, kas nākotnē atradīsies tepat, Livonijas ordeņa pils kapelā. Projekta vadītāja Nadežda Čerpaka stāsta, ka pēc pieredzējušā un prasīgā arhitekta Pētera Blūma projekta te notiek pilsdrupu konservācija ar mērķi dot vecajiem mūriem jaunu veidolu, bet ne veidot jaunu ēku – tādēļ arī no ārpuses redzamās pārmaiņas nav tik lielas, kā varētu gaidīt.
“Jumts nav redzams, tas ir “iegremdēts” un neaizēno mūrus, tie ir palikuši autentiski. Esam ierakušies trīs metru dziļumā, kur ir pagrabs, un tad ir kapelas lielā zāle, kur arī būs multifunkcionāla zāle, kurā būs ekspozīcija, piedāvāsim rīkot dažādas lekcijas. Ceram, ka varbūt kāds šo izvēlēsies kā savu kāzu vietu, jo kapela jau ir baznīca,” saka pašvaldības pārstāve.
Pandēmijas dēļ gan aizkavējušās dažas piegādes un nolīgto poļu restauratoru darbs, bet lielie būvdarbi jau ir pabeigti.
Iestiklotas logu ailas, ieliktas durvis. “Es dzīvoju Dobelē un, vakaros braucot garām, agrāk bija mūri kā mūri, bet tagad logos spīd gaisma. Ir sajūta, ka pils tiešām dzīvo. Tai atkal būs jauna elpa,” saka Nadežda Čerpaka.
Pašlaik Dobeles novadpētniecības muzejs sadarbībā ar dizaina biroju “H2E” strādā pie jaunās ekspozīcijas, ko atklās nākamgad. Projekta izmaksas ir 2,6 miljoni eiro, un lielākā daļa ir Eiropas fondu nauda.
