ĪSUMĀ:
- Dobeles novadā par vēsturisku muižu liecina vien lapiņa.
- Latvijā ir ciemi, kur dzīvo vien pāris iedzīvotāju.
- Pašvaldību savienība grib mazināt nomales efektu.
- Pakalpojumu pieejamības trūkumu grib risināt ar klientu centriem pagastos.
- Dobeles novadā prognozē, ka ciemi var būt kā pilsētu guļamie rajoni.
- Dobeles novada mērs novērojis, ka ciemu atdzīvina asfaltēts ceļš.
- Lauku iztukšošanās ir arī citur Eiropā.
- Pētniece mudina domāt, vai ciemam jāturpina vienmēr pastāvēt tā sākotnējā veidolā.
Par muižu liecina vien lapiņa ar kvadrātkodu
Dobeles novada Īles pagasta Stirnu ciemā lielākā ēka ir ap 19. gadsimtu būvētā Stirnu muiža. Ap to ciems veidojies. Par to, ka tas ir vēsturisks objekts, šodien liecina vien uz kāda koka piesprausta lapiņa ar kvadrātkodu.
Īles pagasta bibliotekāre Reneta Šakirova pastāstīja, ka vēsturisku liecību par šo vietu neesot daudz: "Tur kādreiz kolhozā bija fermas, un tās mājas bija apdzīvotas. Un vēl bija, kad skaitījās "Rīgas autobusu fabrikai" tas ciems, tad tās Līvānu mājas bija apdzīvotas."
Pašlaik ciemā valda klusums. Jaunākās tā saucamās līvānietes uz negaidītajiem viesiem noraugās ar tukšajām logu rūtīm. Dažām izlauztas arī durvis, bet pagalmos spītīgi zied neiznīdējamie topinambūri.
Lielauces pagasta pārvaldniece Dina Meldere, kuras pakļautībā ir arī Īles pagasts, zināja teikt – daži cilvēki Stirnu ciemā varbūt vēl dzīvo. Viņa skaidroja:
"Stāsts ir mazliet skumīgs, mazliet bēdīgs, kā teicāt, – nosacīti apdzīvots ciemats.
Mūsu jaunās brīvvalsts privatizācijas vilnis ir gājis pāri arī šim ciematam. Tas savā ziņā ir gājis no rokas rokā. Mainījušies īpašnieki tajā privatizācijas procesā, un kaut kur pa ceļam šajā procesā kāds no īpašniekiem ir palūdzis mājas iedzīvotājus atstāt šīs ēkas. Laikam viņam ir bijuši kādi savi plāni, ko darīt ar šīm dzīvojamām ēkām vai arī ar šo, laikam tā varētu būt atpūtas bāze kādreiz bijusi, bet tie plāni nav piepildījušies."
Stirnu ciems Latvijā nav vienīgais, kas apdzīvots ir tikai nosacīti. Līdzīga situācija ir arī
Dobeles novada Ukru pagasta centrā. Ukri atrodas Lietuvas pierobežā. Savulaik tā arī bijusi
Lietuvas teritorija, vēlāk Ukru pagasts, tad daļiņa no Auces novada, bet pēc pēdējās teritoriālās
reformas tā kļuvusi par Dobeles novada sastāvdaļu. Līdzīgi kā citos attālākos un nomaļākos
pagastos, arī tur var redzēt, kā kādreizējās modernās daudzstāvu ēkas lēnām drupina laika zobs.
Ukru daudzdzīvokļu namu iedzīvotāja Olita pastāstīja: "Pēdējā "podjezdā" es viena dzīvoju, vidējā – viena ģimene.. divas, trīs, četras, un nākamajā arī viena ģimene. Vispār kaut kāds vājprāts, un tās mājas brūk kopā. Žēl skatīties."
Arī Ojārs atzīst, ka iedzīvotāju palicis tik maz, ka varot justies gandrīz kā viensētā. Pagaidām
ciematā gan esot feldšerpunkts un veikals. Arī sabiedriskais transports uz Dobeli esot divas reizes nedēļā.
Grib mazināt nomales efektu
"Diez vai mēs varam runāt par attīstību, ja cilvēki teritoriju pamet," norādīja Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Gints Kaminskis. Viņš pašlaik ir arī Dobeles novada domes deputāts no Latvijas Zemnieku savienības. Savulaik Kaminskis bijis arī domes priekšsēdētājs kādreizējā Auces novadā, kas tagad pievienots Dobeles novadam.
"Arī jau pēc iepriekšējās reformas, kad tika apvienoti seši pagasti un Auces
pilsēta, tad šajā situācijā uz vienu iedzīvotāju šie ienākumi bija ļoti maz teritorijā," norādīja Kaminskis. Pēc viņa teiktā, veidojot arvien lielākas teritorijas, arī nomales efekts jūtams vairāk, un tā ir visā Latvijā.
"Mēs arī kā Pašvaldību savienībā esam runājuši, ka ir nepieciešama īpaša programma šī
nomales efekta mazināšanai. Taču jebkurā situācijā cilvēki dzīvo visā Latvijā, visā Latvijas
teritorijā.
Un, ja pazūd skolas, kultūras nami, tautas nami, ja cilvēki šo teritoriju atstāj, tad arvien dārgāks ir jebkurš to palikušo cilvēku uzturēšanas pasākums," sacīja Kaminskis.
Vēl pirms Saeimas vēlēšanām, apbraukājot dažādus pagastus, ne viens vien iedzīvotājs
norādīja, ka problēma ir ar dažādu pakalpojumu pieejamību. Tā arī Valmieras novada Vaidavas
pagasta iedzīvotāja Velta stāstīja – uz vietas vēl ir palikusi bibliotēka, bet pēc pārējiem
pakalpojumiem jābrauc uz pilsētu. Aprunājoties arī ar citu pagastu cilvēkiem, secināms, ka tas ir kā apburtais loks – var saprast, ka, ja cilvēku kādā apdzīvotā vietā paliek mazāk, tad
dažādu pakalpojumu sniedzējiem vairs nav ekonomiski izdevīgi tur būt, tomēr, ja nav pieejami
pakalpojumi, cilvēki spiesti doties tur, kur tie ir pieejami.
Katrā pagastā sola klientu apkalpošanas centru
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vēl pirms reformas pētīja, kādi ir iedzīvotāju pārvietošanās paradumi, kur viņi dzīvo un strādā, kas ir tās vietas, kas varētu nodrošināt viņu vajadzību pēc pakalpojumiem. Tāpēc tika veidoti administratīvie centri, lai koncentrētu atbalstu katrā pašvaldībā un samazinātu migrāciju no reģioniem. Tālāk jau pašvaldības ziņā, lai cilvēks dzīvotu ne tikai centrā, bet lai viņam būtu ērti arī tur, kur viņš jau uzturas. Ministrijas valsts sekretāra vietniece reģionalās attīstības jautājumos Ilze Oša pastāstīja, ka ir vairākas lietas, kas pašvaldībām piedāvātas.
"Mēs esam runājuši par to, ka ir jābūt klientu apkalpošanas centriem katrā teritoriālajā
vienībā, kas ir pagasta līmenis. Nevis tikai pilsēta vai administratīvais centrs, bet arī pagasts.
Katrā teritoriālajā vienībā lai būtu šis klientu apkalpošanas centrs. Lai būtu tāds
punkts, kur šajā klientu apkalpošanas centrā – var arī atsevišķi, bet ekonomiskāk būtu
kopā – būtu arī pagastu pārvaldes punkts, kur uz vietas var gan iesniegt, gan saņemt arī
noteiktus valsts un pašvaldības pakalpojumus," stāstīja Oša.
Pašlaik Latvijā ir 130 šādu centru. Līdz 2025. gadam plānots to skaitu palielināt. Oša minēja arī divus instrumentus iedzīvotājiem – līdzdalības budžetu un iedzīvotāju padomes.
"Ja ir kāds pagasts, kurā iedzīvotājiem ir vietējai interesei un vajadzībai atbilstoša kāda
nodarbošanās, kāds mazs attīstības projekts, kāds mazs uzņēmējs, kas kaut ko piedāvā tieši
tur, tad šis ir tas jautājums, ko iedzīvotāju padome, ja tā tiek izveidota, var arī pašvaldībai
adresēt. Var lūgt vērtēt un dot atgriezenisko saiti, kā tad šo mazo konkrēto uzņēmēju,
saimnieciskās darbības veicēju šajā teritoriālajā vienībā atbalstīt.
Šobrīd pēc reformas gandrīz visām pašvaldībām ir uzņēmējdarbības atbalsta programmas, tad no šīm programmām var vienā vai otrā veidā skatīties, risināt situāciju," skaidroja Oša.
Savukārt par līdzdalības budžetu viņa skaidroja – tas veidojas no iedzīvotāju ienākuma un
nekustamā īpašuma nodokļiem. Tas ir pusprocents no šiem ieņēmumiem, ko pašvaldība var
piedāvāt kādai vietējo iedzīvotāju iecerei.
Lauku ciemi varētu būt pilsētu guļamrajoni
Dobeles novadā teju uz vienas rokas pirkstiem iedzīvotājus var saskaitīt arī Sniķeres ciemā, Zebrenē un citviet. Dobeles novada priekšsēdētājs Ivars Gorskis no Latvijas Zemnieku savienības uzskata, ka nākotnē lauku ciemi, visticamāk, būs tādi kā "pilsētu guļamrajoni". To jau parādījis arī kovida laiks.
"Teiksim godīgi, daļa šo daudzdzīvokļu māju noteikti būs jānojauc. Ciemi arī varbūt samazināsies, ne visi ciemati kļūs apdzīvotāki, bet mums ir maksimāli jāstrādā. Un viena no svarīgākajām lietām, kāpēc Ukru ciemats neatdzimst un nekas tur nenotiek, ir kvalitatīvs ceļš.
Ja ir kvalitatīvs ceļš līdz ciemam, tas ciems atdzīvojas. To mēs šogad redzam arī ar Īles ciemu.
Tikko uztaisīja dubulto apstrādi, asfaltētu ceļu līdz ciemam, īpašuma vērtības pieauga, un cilvēkiem ir interese iegādāties šos īpašumus un dzīvot," stāstīja Gorskis.
Lielauces pagasta pārvaldniece Dina Meldere gan bilda, lai arī tukšu māju laukos ir daudz, atrast
dzīvesvietu nemaz neesot tik viegli, jo bez cilvēkiem ēkas kļūst par graustiem. "Visticamāk, cilvēkiem, kas atnāks uz šīm vietām, būs vai nu ļoti, ļoti nopietni jāremontē, vai jābūvē kaut kas jauns. Aizejot cilvēkam, arī ēkas pārstāj dzīvot diemžēl," sacīja Meldere.
Lauku iztukšošanās nav tikai Latvijas problēma
Iemesli tam, ka lauki paliek arvien tukšāki, ir dažādi, pastāstīja sociālantropoloģe Dace Dzenovska. Viņa par to veic pētījumu, vairāk gan koncentrējoties uz Latgali. Pētniece norādīja, ka lauku iztukšošanās nav tikai Latvijas problēma. Arī citur Eiropā, piemēram, Spānijā, Itālijā, Lielbritānijā, šādas pārmaiņas notiek. Tikai katrā vietā tās izskatās citādāk. Arī vēsturiskie apstākļi ir atšķirīgi.
"Tas ir saistīts ar visdažādākajiem iemesliem. Tas nav tikai, ka cilvēki aizbrauca un palika
tukšs ciems, un vietējā pašvaldība neko nedarīja, lai to apturētu. Mēs jau kopš 1990. gadu beigām integrējamies globālajā ekonomikā, kas pati arī mainās. Viņa nav tāda pati, kāda bija 20. gadsimtā, kad ražošana notika daudz lokalizētāk. Tepat uz vietas kaut kas tika ražots un patērēts. Padomju ražošanas process arī vēl bija savādāk organizēts, kur viss bija puduros organizēts, viss bija uz vietas pieejams vairāk vai mazāk. Šī ekonomika mainās, mainās tas veids, kā tiek ģenerēta peļņa.
Tā vairs nav, vismaz Eiropā, nav tik ļoti atkarīga no ražošanas, bet drīzāk no finanšu operācijām, loģistikas, visāda cita veida pakalpojumiem, līdz ar to mainās arī telpiski šī vide mums apkārt," stāstīja Dzenovska.
Viņa arī aicināja padomāt, vai vietai noteiktā veidolā jāturpina eksistē tikai tāpēc, ka tā ir pastāvējusi iepriekš. Iespējams, pārmaiņas ir jāpieņem.
Pētniece stāstīja: "Vienā vietā, kur es ilgstoši uzturos un veicu pētījumu, ja skatāmies uz materiālo vidi, es redzu, ka tur ir daudzdzīvokļu nami un no zemes nāk ārā trubas. Tās nekur neiet. Agrāk šie nami bija savienoti ar rūpnīcu, ar katlu māju, bija vienota apkures sistēma. Tātad visa tā vieta bija savstarpēji integrēta, tā ražošana, dzīvošana, kultūras nams, skola. Viņa bija pilnīgi kā asinsrite savienota ar šīm siltuma trubām. Tagad tās trubas stāv nogrieztas, šī savienotība ir beigusies."
