Gauja ne tikai Latvijas, bet arī plašākā mērogā ir unikāla upe, taču jau gadu desmitiem tās apsaimniekošanai nav pievērsta pienācīga uzmanība. Tā vērtē Līgatnē, kur notika “Gaujas ilgstpējīgas attīstības biedrības” dibināšana. Upe it kā ir valsts pārziņā, taču īsti skaidrs, kuram par ko būtu jārūpējas, nav.
„Šeit ir gan Gaujas nacionālais parks, gan valsts vides dienests, ir inspektori, ir uzraudzības, bet, kad mēs gribam pajautāt elementārus datus, tad tāda kopsavilkuma vispār nav,” situāciju raksturo “Gaujas ilgtspējīgas attīstības biedrības” valdes priekšsēdētājs Ainārs Šteins.
Biedrības vadītājs vērtē, ka ir virkne dažādu labumu, ko varētu gūt upes piekrastes novadu iedzīvotāji, gan attīstot ūdenstūrisma servisu, gan veidojot pievilcīgu piedāvājumu makšķerēšanas tūrismam, jo Gauja ir viena no Latvijas lašu upēm.
„Pasaulē šādu piemēru ir ļoti daudz, viņi ir ļoti veiksmīgi, kaut tepat pie mums blakus kaimiņos Lietuvā jau ļoti aktīvi nodarbojas ar šo biznesa jomu. Tad kāpēc mums arī nedarīt un neizmantot Latvijā to, ko mums pati daba sniedz?” jautā Šteins.
Tiesa, licencētās makšķerēšanas ieviešana nav pašmērķis. Vispirms jāstrādā pie nopietna zivju resursu monitoringa, jāattīra Gaujas pietekas, lai atjaunotu dabīgās lašu nārsta vietas, jārada apstākļi, lai zivis šeit varētu dzīvot.
„Laša kā tāda ir ļoti, ļoti maz. Mēs gribam panāk, lai tas tautā saucamais Jāņu lasis ir - tā ir zivs, kas nāk agri pavasarī iekšā; lai nav tā, kā šobrīd ir, kad lašveidīgās zivis nāk tikai uz nārstu. Mēs gribam, lai tā zivs šeit būtu un lai cilvēki viņas arī noķertu,” par iecerēm stāsta “Gaujas ilgtspējīgas attīstības biedrība” iniciatīvas grupas dalībnieks Uldis Lancbergs.
Līdzekļus savu aktivitāšu īstenošanai biedrība lielākoties plānojusi piesaistīt no Eiropas Savienības fondiem.
