Pirmais: Ziņu sākums Latvijas Televīzijā
Tartu Universitātes pētnieks Jānis Juzefovičs norāda, ka televīzijas ziņu sākums jau pats par sevi ir pagrieziens. „Pirmo televīzijas ziņu sākums Latvijas televīzijā 1958.gadā –
tas pats par sevi noteikti ir pirmais pagrieziens. Jo televīzija sākās bez ziņām.
Toreiz acīmredzot netika uzskatīts, ka tas ir primārais televīzijas uzdevums,” saka Juzefovičs.
Savukārt Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče atgādina, ka “Panorāma” nesākās ar šo nosaukumu. „Šīs reportāžas, kas sākotnēji eksistē fotogrāfiju veidā, protams, mūsdienās ir diezgan grūti varbūt iztēloties, bet to var izdarīt - ar iztēles palīdzību iztēloties istabu ar mazu melnbaltu televizoru, kurā viena fotogrāfija nomaina otru fotogrāfiju. Protams, ka fotogrāfi un ziņu cilvēki šo darbu cenšas izdarīt iespējami labāk,” sacīja Zelče.
Otrais: Padomju laika rituāls. Varas balss un gaumes veidotāja
Tomēr ar laiku “Panorāma” kļuva par LTV programmas kodolu. “„Panorāma”, kļūstot par regulāru raidījumu un arī par vienīgo tik ilga formāta informatīvo raidījumu, kļūst par Latvijas Televīzijas programmas kodolu vai par citu raidījumu vienojošo elementu,” saka Zelče.
“Citus raidījumus raksturo kā raidījumus pirms „Panorāmas” un raidījumus pēc „Panorāmas”.
„Panorāma” - tas ir sava veida rituāls gan televīzijas darbiniekiem, veidojot šo raidījumu, gan skatītājiem, kas pakārto savu dienu tam, lai piedalītos šajā rituālā. Katrā mājā ir vienota darbība – vienā laika mirklī vairāk nekā miljons cilvēku ieslēdz savu televīzijas aparātu, un viens un tas pats notiek katrā mājā,” norāda profesore.
“Panorāmu” kā rituālu atminas Rīgas Stradiņa Universitātes profesors, mediju eksperts Sergejs Kruks. “Tas ir rituāls, ko atceros no savas bērnības. (..) Pusdeviņos, kad sākās „Panorāma”, tad ir uz to kanālu televizors ieslēgts un skan šī pazīstamā mūzika, Ulda Deisona un Gerdas Sinkēvičas balsis, tad laika ziņas ar mūziku „Rain drops keep falling on my head”. Ar to man kā bērnam visu laiku asociējās „Panorāma”, it sevišķi laika ziņu džingls. Tad mēs kā bērni runājām – nu „Panorāma” ir beigusies un varēs filmu paskatīties,” pauž Kruks.
„Protams, mēs nevaram noliegt, ka padomju periodā „Panorāma” ir ļoti kontrolēts medijs, kurā tā vai cita žurnālista un diktora darbība ir pakļauta noteiktiem, ļoti stingriem priekšrakstiem,”
piezīmē Zelče.
“Bet, arī neraugoties uz to, es gribētu uzsvērt valodas aspektu un to, ka televīzija arī formē gaumi, modi, tajā svarīga laba valoda, gaumīgs apģērbs, gaumīga frizūra, gaumīga uzvedība, ko šodien mēs varētu dēvēt par klasisku uzvedību. Dažkārt savā praktiskajā darbībā, intervējot vecākas paaudzes cilvēkus, var saskatīt to, ka ļoti daudzi viņu uzvedības veidi nāk vai tiek atzīti par pareiziem no šī televīzijas zelta laikmeta, kad parastais, vienkāršais cilvēks to saikni ar pasauli vai to izpratni, kas pasaulē ir pareizs un labs, ieguva no tā, ko viņš redzēja televīzijas ekrānā,” bilst LU profesore.
Trešais. Atmodas seja
Zelče pauž, ka “Panorāmai” Atmodas laikā bija liela nozīme. „Protams, ka šis ļoti nozīmīgais laiks – barikāžu laiks un cīņa, un arī šīs īpašās epizodes ar OMON iebrukumiem radīja Atmodas atbalstītājos šo īpašo piederības sajūtu. Es domāju, ka ļoti daudzi cilvēki pie ekrāniem ļoti līdzi dzīvoja Veltai Puriņai un visam tam, kas notika ar televīziju. Bet šodien, protams, raugoties no mūsdienu viedokļa, tie ir skaisti, klasiski televīzijas vēstures mirkļi,” norādīja profesore.
Savs skatījums ir arī Juzefovičam.
„No šodienas skatu punkta raugoties, īsti nevar runāt par žurnālistiku tajā laikā.
Bet tas attiecas ne tikai uz „Panorāmu” un televīziju, bet arī uz radio un citiem medijiem, tā vairāk ir tāda politiskā aģitācija. Bet tas bija tāds laiks, un toreiz žurnālistikai bija uzdevums spēlēt tādu lomu, un tagad kritiski to vērtēt nebūtu pareizi,” viņš norāda.
“Bet, ja mēs skatāmies uz „Panorāmu”, tad būtiska ir diktoru padzīšana no ētera, kas acīmredzot toreiz tika uzskatīta par būtisku signālu auditorijai, ka ir laiki mainījušies, un šie diktori, kas simbolizēja padomju varu, ir noņemti no ekrāna, un nāk šīs jaunās sejas, kurām tad ir jāiemieso jaunās vēsmas, politiskās idejas. Vai tas būtiski ko kvalitatīvi mainīja? Šodien, skatoties no žurnālistikas pētniecības viedokļa, tiek uzskatīts, ka tie paņēmieni, kurus izmantoja Atmodas laika žurnālisti, bija tie paši, ko izmantoja padomju periodā, protams, ka mērķi bija citi, bet instrumenti tie paši. Bet tas nav nekādā ziņā kritisks vērtējums, vienkārši tādas bija tā laika gaidas no žurnālistikas, un tas nekādā ziņā neatņem tā laika žurnālistiem tos laurus, ko viņi toreiz plūca un kas spēlēja būtisku lomu gan sabiedrības mobilizācijā, gan pārejā no vienas sistēmas uz otru,” klāsta Juzefovičs.
Ceturtais. Īstas žurnālistikas sākums
Kruks norāda uz izmaiņām, kas mainīja “Panorāmu”.
„Tas bija aptuveni 2003.gads, „Panorāmas” vadītājs bija Gundars Rēders, kurš arī izvērsa diezgan plašas reformas un – es to no savas pieredzes varu pateikt – es rakstīju kritikas par televīzijas ziņām, un pēkšņi es pamanīju, ka es pārstāju „Panorāmu” kritizēt. Tad otrs: premjerministrs bija Einārs Repše, un viņš uzvedās diezgan interesanti, sulīgi kameras priekšā, teiksim, izkāpa no mašīnas un ar kāju aizcirta mašīnas durvis vai brauca uz Ministru kabinetu ar motociklu ādas jakā, nu, protams, operatoriem tā ir īsta sviestmaize, to nevar nenofilmēt, un man šķiet, tieši tobrīd žurnālisti izjuta to, ka varu var parādīt arī šādi,” atminas Kruks.
“Nav obligāti varas vīri jārāda no tribīnes, kā viņi uzrunā. Bet jāskatās, kāda viņiem ir šī subjektīvā, individuālā psiholoģija.
Tad vēl viena sakritība ap šo pašu laiku. Viens operators, laikam tas bija Andrejs Verhoustinskis, bija pabeidzis kursus Maskavā, un viņš uzreiz šeit ieviesa citu, ļoti sulīgu filmēšanas stilu. Nebija tie statiskie amatpersonu atveidošanas kadri, viņš meklēja kaut kādu interesantu rakursu,” atceras Kruks.
Īpaši viņš uzsver žurnālistes Aijas Kincas darbu, kas “atbilst tam, ko mēs saucam par televīzijas komunikāciju”.
Piektais. Vadošās lomas laikmeta beigas
Savukārt Juzefovičs akcentē norises 2000. gadu pirmās desmitgades otrā pusē. "Man šķiet, ka ļoti būtisks posms ir šī gadsimta desmitgades otrā puse. Tas ir laiks, kad sakrita divas būtiskas lietas, kas notika paralēli – vispirms jāatzīmē, ka 2007.gadā no televīzijas aizgāja vai tika padzīta žurnālistu komanda ar Artu Ģigu priekšgalā, kas bija ļoti būtisks trieciens „Panorāmas” profesionālajai kapacitātei. Tas bija būtisks kritiens atpakaļ attīstībā,” saka Juzefovičs.
“Un vienlaikus tas bija arī laiks, kad pirmo reizi notika tas, kas 1990.gados vēl nevienam nelikās iespējams un reāls –
„Panorāma” pirmo reizi zaudēja savas līderpozīcijas, un sākas konkurence starp LNT ziņām, TV3 ziņām un „Panorāmu”.
Citkārt konkurence ir sīvāka, citkārt mazāk sīva, bet fakts ir tas, ka „Panorāma” zaudē tomēr savas absolūtās līderpozīcijas. Jo mainās kopējā mediju vide, mediju lietošanas paradumi, notiek tehnoloģiju attīstība,” norāda Juzefovičs.
Šodien „Panorāma” atguvusi stabilu vietu, nosakot ziņu dienas kārtību Latvijā. Tomēr mediju telpa ir atšķirīga. Konkurence ir liela, un būtu arī diezgan nesaprātīgi sagaidīt no viena ziņu raidījuma, lai viņi noteiktu toni kopējā ziņu mediju telpā.
