Skrundas draudzība ar Kosivu

Skrundas kultūras namā 2016. gadā viesojās ukraiņu draugi ar koncertprogrammu "Ar mīlestību no Ukrainas". Gadu iepriekš Skrundas novada pašvaldība bija noslēgusi sadarbības līgumu ar Kosivu Ukrainā. Kosiva atrodas valsts rietumos – vietā, kas rakstos pirmo reizi minēta 1424. gadā, tā ir bagāta ar dabas skaistumu un tautas daiļamata mākslu. Atrast Skrundai līdzīgu partnerpilsētu palīdzēja fonds "Posvit".  Jau tad ukraiņu pārstāvji uzsvēra, ka sadarbība un draudzība ar citām pilsētām Eiropā ir nepieciešama, jo Krievijas agresija Ukrainā jau bija sākusies. Sadarbības līgumu tolaik parakstīja Skrundas novada domes priekšsēdētāja Loreta Robežniece, kura šobrīd ir deputāte Kuldīgas novadā.

"Sadraudzība Skrundai ar Kosivu aizsākās 2015. gadā, kad Ukraiņu kultūras biedrība uz Skrundu atveda Ļvivas operu, tā bija profesionāla izrāde un tā bija pirmā draudzība, esot kopā ar šiem cilvēkiem. Mēs vienojāmies, ka būtu labi, ja mēs savās kultūras, sporta, ekonomikas aktivitātēs varētu ar Ukrainas kolēģiem dalīt savas zināšanas. Tad caur šo ukraiņu biedrību mēs atradām atbalsta pilsētu Kosivu, kurā ir līdz 10 tūkstošu iedzīvotāju un, tā vairāku gadu garumā Skrunda un Kosiva ir sadraudzības pilsētas.

Šī sadraudzība nebija tikai uz papīra, kas ir ļoti labi, pašvaldības uzdevums ir savest kopā cilvēkus, lai dažādās jomās, ne tikai pašvaldībā, arī uzņēmējdarbībā, tūrismā, varētu sadarboties.

Šī līguma pildīšana notika vairāku gadu garumā, tiesa gan, jāsaka, ka līdz klasiskajam kovidlaikam, kad saziņa notika vairāk attālināti, prieks, ka Kosivā pabijuši arī uzņēmēji un kaluši savus kopīgos plānus. Ir kopēji kultūras projekti, kas ir tāds lielākais ieguldījums," stāstīja Loreta Robežniece, sadraudzības ar Kosivu aizsācēja.

Saldus draudzība ar Bahmutu

Pavisam jauna sadarbība ar Ukrainu ir Saldus novada pašvaldībai. Ar Bahmutu līgums noslēgts 2019. gadā. Saldus novada domes priekšsēdētāja vietnieks Raivis Zīrups atcerējās, ka ar kādu no Ukrainas pilsētām veidot sadarbību rosinājis kapelāns Elmārs Pļaviņš un toreizējais Latvijas vēstnieks Ukrainā Juris Poikāns.

"Bahmuta atrodas Luhanskas apgabalā, karadarbība tur notiek ļoti sen, jau 2014. gadā sākās. 2018. gadā devāmies uz Doneckas apgabalu un Luhanskas apgabalu dibināt kontaktus ar kādu no pašvaldībām ar domu, ka viņiem vajadzīga Eiropas sadarbība kā tāda, skatoties uz Eiropu, apmeklējām divas pašvaldības, viena bija šī Bahmuta. Tur pilsēta bija nosacīti atguvusies no karadarbības, nonācām pie sadraudzības ar Bahmutu. Devāmies 2019. gadā, lai parakstītu svinīgo līgumu, tas ir tāls attālums, šīm okupētajām daļām pavisam tuvu. Pirmais mums bija "Zoom" paredzēts kaut kādām bērnu nometnēm, rokdarbiem, tas lēnām iekustējās, nāca kovids, tad pārtrūka, bet sakarus uzturējām.

Tagad bija 24. datumā paredzēts "Zoom" par kovidseku likvidēšanu, bija mediķi sarunāti, bet 24. februārī zinām, kā viss sākās, viss ir atlikts," tā Raivis Zīrups, Saldus novada domes priekšsēdētāja vietnieks.

Karš pārraksta sadarbības punktus

Karš vienā mirklī pārrakstīja partnerpilsētu sadarbības punktus, atzina LPS un arī mūsu uzrunātajās vietvarās, kurām ir sadraudzības pilsētas Ukrainā. Līdztekus tam, ka pašvaldības rūpējas  par bēgļiem un sniedz vispārēju atbalstu Ukrainai, tās atbalsta arī savas sadraudzības pilsētas. Pilsētas, kurās šobrīd nenotiek aktīva karadarbība, galvenokārt nodrošina patvērumu bēgļiem. Tā, piemēram, Skrundas sadraudzības pilsētā Kosivā mīt nepilni 10 000 iedzīvotāju, bet šobrīd tur reģistrēti jau vairāk nekā 4000 bēgļu, bet tikpat daudz ir arī nereģistrētu, kas mīt pie cilvēkiem privāti. Par patvērumu cilvēkiem pārveidotas skolas, tūrisma bāzes. Pilsētas mērs Jurijs Ploskonoss stāstīja, ka Kosivai ir vairākas sadraudzības pilsētas ārzemēs un palīdz visas.

"Ir arī daudz privātu iniciatīvu, brīvprātīgu, kuras mums ļoti palīdz ar pirmās nepieciešamības precēm un ar pārtikas produktiem, kuriem pateicoties mēs bēgļiem varam nodrošināt cilvēka cienīgus apstākļus.

Bez tā mums vēl ir arī tādi uzdevumi, kas attiecas uz mobilizāciju aizsardzībai, tas arī viss ir uz mūsu pleciem, un arī transporta resursu mobilizācija armijai – tādi ļoti svarīgi uzdevumi mums ir kā jebkurā citā pilsētā un apdzīvotajā vietā, no kuru izpildes ir atkarīga mūsu valsts pastāvēšana nākotnē. Mums arī gribētos, ka tas viss beigtos ātri, bet, spriežot pēc tā, kādi cilvēki sēž Maskavā, mums ir jāgatavojas sliktākajam. Labāk būt gatavam sliktākajam," stāstīja Kosivas mērs Jurijs Ploskonoss. 

Kosivas mēra Jurija Ploskonosa teikto papildina viņa pirmais vietnieks Svjatoslavs Kostiņuks. "Ukraina nebija gatava tik apjomīgam karam. Mums nepietiek karavīru apģērbu, nepietiek īpaši līdzekļu šai karošanai, jo, kas bija Ukrainas teritorijā, viss jau ir izpirkts, viss ir frontē. Tagad mēs, piedodiet par vārdu, velkam visu no kurienes vien varam, no Amerikas Savienotajām Valstīm, no Lielbritānijas, no Eiropas, ļoti grūti visu sadabūt, un tas mums ir ļoti vajadzīgs," teica Kostiņuks.

Ziedo gan iedzīvotāji, gan uzņēmēji

Nepieciešamo lietu saraksts, ko Ukrainas pilsētas lūdz ziedot, ir lielākoties līdzīgs – tas ir militārais apģērbs, sākot no kamuflāžas uniformas, aizsargvestēm, maskēšanās tērpiem līdz pat ceļu sargiem, termoveļai un siltiem cimdiem. Tāpat lūdz arī ietilpīgas mugursomas, profesionālus binokļus, taktiskos kompasus, nakts termovizierus, izturīgus termosus, arī rācijas, planšetes ar navigāciju, portatīvos lādētājus un dažādas medicīniskās preces. Pašvaldībās ir atvērtas šo preču ziedošanas vietas. Ziedo gan iedzīvotāji, gan uzņēmēji. Uzrunātie atzina, ka ar partnerpilsētām Ukrainā sadarbības laikā izveidojušās ciešākas saiknes arī ar konkrētiem cilvēkiem.

Tā, piemēram, skrundeniece Gunta Stepanova no uzņēmuma "Cepliņi" uzticējusi aptiekai par konkrētu summu sakomplektēt medikamentu kasti, kas nonāks Kosivā.

 "Ātri reaģējām uz pirmo lūgumu, kad tika vesta pārtika uz Ukrainu, sataisījām paciņu, aizsūtījām, arī šai reizē. Tas ir smagi, vērojot katru dienu un domājot par to nežēlību, kas notiek Ukrainā," teica uzņēmēja Stepanova.

Savukārt skrundenieks Ēriks Paculs ar Kosivu jau bija izveidojis sadarbību tūrisma jomā. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā nespēja palikt malā.  

 "Mēs no pirmās dienas katru dienu sazvanāmies, viņi sūta informāciju, kāda vajadzīga palīdzība, ko varam sniegt, esam diezgan daudz sūtījuši, esam veduši dažādas palīdzības pakas, 4x4 mašīnas," atzina uzņēmējs Ēriks Paculs.

To, ka svarīgi ar atbalstu bija noreaģēt pēc iespējas ātrāk, uzsvēra Jelgavas ukraiņu biedrības "Džerelo" vadītājs Bogdans Timkivs. Jelgavai sadarbība ar viņa dzimto pilsētu Ivanofrankivsku ir no 2007. gada. Šobrīd viņš ir gatavs jau nākamajam braucienam uz šo pilsētu, vēl tikai pāris dienas jāgaida uz termovizieriem un insulīnu ar cukura diabētu slimajiem bērniem. Finansējums lietu iegādei bijis gan no Jelgavas uzņēmējiem, gan pašvaldības.   

"Tikko sākās karš, tai pašā dienā mani izsauca Jelgavas mērs Andris Rāviņš, mēs jau deviņos apspriedām, ko darīt, bija steidzama deputātu sanāksme, tika iedota nauda, mēs par to naudu uzreiz nopirkām ģeneratorus, kas ražo elektrību, un to, ko sanesa iedzīvotāji, mēs ar četrām mašīnām un busu, to visu jau trešajā ceturtajā dienā mēs nogādājām uz Ivanofrankivsku, uz robežas, ar Ukrainas vēstniecības atbalstu," teica Timkivs.

Jāpārliecinās par sūtījuma drošību

Bez nepieciešamajām lietām pašvaldības pieņem lēmumus sadraudzības pilsētām arī pārskaitīt naudu. Tā, piemēram, Jēkabpils novadam pēc administratīvi teritoriālās reformas šobrīd Ukrainā ir pat trīs sadraudzības pilsētas – Mirgoroda, Vižņica un Ždačiva. Kopējā atbalsta summa ir 45 000 eiro, katrai pārskaitot 15 000 eiro.

"(..) Saziņa ir apgrūtinoša, darām to sociālajā tīklā. Viņi saka, ka visa lielā palīdzība būs nepieciešama pēc kara, neko daudz nevaram palīdzēt, pieņēmām lēmumu ar simbolisku naudas summu, sazinājāmies ar Ārlietu ministriju, konti var būt sankciju sarakstos, atvēra drošus kontus, kur aizskaitījām palīdzību," stāstīja Jēkabpils mērs Raivis Ragainis.

Ikviena uzrunātā pašvaldība atzina, ka jau iepriekš jāpārliecinās, lai izvēlētais sūtīšanas veids ir drošs un nonāk pareizajās rokās.

"Esam apzinājuši, kā šīs lietas uz Kosivu nogādāt. Kosiva ir gatava aizsūtīt transportu pretim līdz robežai, jo braukt iekšā bez konvojiem nevajadzētu, preces tiktu nodotas no rokas rokā, transports būtu jānodrošina līdz robežai un tādā koridorā, kas ir starp robežam, varētu būt tā preču apmaiņa," klāstīja Kuldīgas novada domes priekšsēdētāja Inga Bērziņa. 

Tam piekrita arī Jelgavas ukraiņu biedrības vadītājs Timkivs, kurš saziedotās lietas uz Ukrainu ved pats. 

"Kad ir karš, tad notiek daudzi pārpratumi, bieži gadās, ka sūtījums nenonāk līdz adresātam. Es kā pēc tautības ukrainis, bet esmu Latvijas pilsonis, es jūtu līdzi savai valstij, uztraucos arī par kravu, lai tā nonāktu līdz adresātam. Mēs veidojam sarakstus, tos pārbaudām, parakstām, tāpat šos sarakstus, kad nododam, paraksta šie cilvēki, es viņus pazīstu personīgi, zinu, ka viņi ir uzticami cilvēki. Pēc tam viņi man atskaitās ar fotogrāfijām, kur tas viss tiek izmantots," stāstīja Jelgavas ukraiņu biedrības "Džerelo" vadītājs.

Timkivs sarunas noslēgumā uzsvēra, ka nebija gaidījis tik lielu Latvijas cilvēku atbalstu un saliedētību ar Ukrainu, viņš lūdza nodot satikto ukraiņu teikto – "mēs jūs neaizmirsīsim, Latvija ir kā mūsu otra dzimtā zeme".

Arī uzrunātās pašvaldības atzina, ka ar savām partnerpilsētām Ukrainā sazinās vismaz reizi nedēļā, tas ir daudz biežāk nekā miera laikos, un draudzība veidojas daudz dziļāka.