Izstādes darbi izpildīti dažādās tehnikās un materiālos - sākot no kokgriezumiem līdz pat smalkiem pērļu izšuvumiem. Tatjana atzīst, ka ik gadu ir arī kāds pārsteigums.
"Jaunas lietas, kas mums nebija pirms tam, tas ir pērļotāji un darbi no maizes, principā šīs rozes ir izveidotas no maizes, vāze, tur pat var ieliet ūdeni," priecājas izstādes organizatore.
Valmieras cietums nebūt nav vieta, kur sodu izcieš par sīkām zādzībām vai huligānismu, te pamatā ir vīri, kuru biogrāfijas ir pat ļoti skarbas.
"Mums ir slēgtais cietums, kur par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem izcieš sodu. Radošums tiešām nāk no tādiem smagiem pārkāpējiem, es nezinu, tas ir kā dabā, ka kaut ko atņem, kaut ko dod, pat nevar tā ar prātu izskaidrot," saka Ļudvikova.
Radošā joma Valmieras cietumā jau ir ar tradīcijām, pirms gadiem 20 to vai visā Latvijā populāru padarīja adītāji - vairāki ieslodzītie, kuri adīja zeķes, cimdus, šalles, kas aizceļoja bērnunamu iemītniekiem.
Ļudvikova stāsta, ka mēģinājusi arī tagad uzrunāt notiesātos, taču atsaucības neesot, toties arvien populārāka kļūst cietuma "Radošā māja", kuru arī sākotnēji cietumnieki uzņēma ar skepsi un atturību.
"Izveidojām vietu, kur notiesātie var atnākt un brīvā laikā arī darboties radoši, jo dzīves vietā, vienībās, kur viņi dzīvo, kamerās, ir noteikts uzskaitījums priekšmetiem, ko viņi drīkst glabāt, līdz ar to viņi ne materiālus, ne instrumentus nevar glabāt. Sākums bija, kad mēs izveidojām radošo darbnīcu, tad bija jāmeklē un jāaicina, bet šobrīd jau notiesātie, kad ierodas Valmieras cietumā, viņi tiek iepazīstināti, ka ir tāda vieta, kur viņi var pamēģināt izpausties, stāsta Ļudvikova.
Ieslodzītos mudina turpināt radošās nodarbes arī ārpus cietuma, pēc atbrīvošanās, iespējams, pat veidojot kādu biznesu, lai varētu pelnīt ar to.
Ļudvikova stāsta, ka cietuma ikdienā un arī tajā, lai cilvēks censtos sevi un savu dzīvi mainīt, pat ļoti svarīgs ir brīvā laika aizpildījums.
"Tas ir gan sports, gan radošā izpausme, gan informatīva, tā ka tur tāda liela, plašā joma, kur var izpausties un iemācīt arī sevi atrast, tā kā mēs, piemēram, savus bērnus vedam uz pulciņiem, lai viņi saprot, ko viņi māk un prot, tāpat mēs darām arī ar notiesātajiem, ieslodzītajiem. Svarīgi aizpildīt laiku it īpaši cilvēkiem, kuri sēž kamerās, viņiem par daudz tā brīvā laika un, lai dumības galvā nelien, tad mēs mēģinām viņus iesaistīt lietderīgā brīvā laika pavadīšanā," viņa stāsta.
Lai autori paši varētu just skatītāju vērtējumu, pie ekspozīcijas ir arī speciāla pasta kastīte, kur izstādes apmeklētāji var ievietot savu vērtējumu.
"Viņi priecīgi gaida jau, jo pagājušo gadu bija tādi silti un mīļi vārdi un bija redzams pārsteigums no sabiedrības puses, ka cietumnieki vispār tādus darbus māk. Reāli viedoklis par tiem puišiem ir tāds, ka tur kaut kādi zvēri sēž, bet principā viņi ir mūsu kaimiņi, kuri pēc kaut kāda laika atkal paliks par mūsu kaimiņiem, vienkārši cilvēki aizgāja ne pa pareizo ceļu un viņi jāuzved atkal uz pareizā ceļa, uz likumiskā…" klāsta Ļudvikova.
Viņa atzīst, ka cietumā daudziem notiesātajiem ir gan prasmes, gan radošums, tāpēc ir doma meklēt sadarbību ar uzņēmējiem, lai šo potenciālu izmantotu vēl plašāk.
