ĪSUMĀ:
- Jau divu valdību laikā nav izdevies izstrādāt iztikas minimuma grozu.
- Iztikas minimuma apzināšana ļautu mērķtiecīgāk palīdzēt tiem, kam tas vajadzīgs.
- Nabadzības riskam pakļauti 23,3% iedzīvotāju.
- LU profesore: Iztikas minimums parādītu – pašlaik sociālā palīdzība ir neadekvāti zema.
- LU profesore: Līdz šim bija katastrofāls politiskās gribas trūkums izstrādāt šo grozu.
- Tagad ir bažas, ka tas būs ķeksīša pēc, ja jaunais grozs taps ar novecojušu pieeju.
- Iesaka katras mājsaimniecības veidam aprēķināt minimāli nepieciešamo.
- Kā rīkosies jaunā Labklājības ministrijas vadītāja, īsti vēl nav skaidrs.
Labklājības ministre Ramona Petraviča no partijas “KPV LV” ir ar ļoti nelielu politisko pieredzi, viņa īsu laiku bijusi pašvaldības deputāte Saldus novadā, strādājusi par finanšu direktori sava vīra uzņēmumā SIA “Monēta”.
Viņas svarīgākie darbi labklājības jomā būšot arī dzimstības veicināšana, atbalsts ģimenēm ar bērniem, minimālā līmeņa celšana pensijām un pabalstiem.
Bet no ministres tiek gaidīts arī vēl kas – lai taptu iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu grozs dažādiem mājsaimniecības veidiem.
Tā būtu kā koordinātu sistēma, lai saprastu, cik pārtikuši vai trūcīgi ir mūsu iedzīvotāji un kā valsts var palīdzēt mērķtiecīgāk.
Pagaidām Centrālās statistikas pārvaldes dati par 2017. gadu liecina, ka nabadzības riskam pakļauto skaits pieaug – nabadzības riskam pakļauti 23,3% iedzīvotāju.
Tātad pabalstu sistēma nedod vajadzīgo efektu. Latvijas Universitātes profesore, Socioloģijas nodaļas vadītāja Baiba Bela skaidroja, ka “tas, ko mēs redzam pētījumos - ka ilgstoši dzīvojot nabadzībā, cilvēki arī iekrīt depresijā, vairs neprot plānot ne savu laiku, ne savu dzīvi”.
“Galvenais trūkums no tā, ka šis iztikas minimuma grozs netiek rēķināts, ir tas, ka šis būtu labs instruments, kas varētu paspiest uz politisko gribu sakārtot minimālos ienākumu līmeņus un pārliecināties par to, ka pašreiz pieejamā sociālā palīdzība un pakalpojumi ir neadekvāti zemi.
Un, tikko būtu šāda groza aprēķins, tas to parādītu,” norādīja Baiba Bela.
Tomēr politiķiem darbi šai virzienā nevedas. Debatēs īsi pirms Saeimas vēlēšanām iepriekšējais labklājības ministrs, tagadējais finanšu ministrs Jānis Reirs (“Jauna Vienotība”) atzina, ka jau vairākkārt piedzīvota neveiksme - ministrija divas reizes ir izsludinājusi konkursu zinātniekiem par iespēju izstrādāt šādu patēriņa groza minimumu, bet diemžēl neviena zinātniskā organizācija vai firma nepieteicās.
Pētnieki turpretim vainu saskata gan Labklājības, gan arī pārējo iesaistīto ministriju attieksmē.
“Tur ir katastrofāls politiskās gribas trūkums. Arī Labklājības ministrijas juristu nevēlēšanās vispār iedziļināties, jo tur mums nebija viens paskaidrojošs dokuments iesniegts, viņi varēja paprasīt vienkārši. Viņi to nedarīja. Viņi izvēlējās vienkārši formāli visu atmest atpakaļ,” stāstīja Bela.
Tagad bažas esot, ka ministrija iet pa vieglāko ceļu un turpmākais darbs var sanākt vien ķeksīša pēc, ja jaunais grozs taps ar novecojušu pieeju un būs pārāk standartizēts.
“Tā ir tāda centralizēta, no augšas pieeja, bet mums ir svarīgi konkrētajam cilvēkam, konkrētajai paaudzei un bērniem vai pusaudžiem, arī veciem cilvēkiem konstatēt - kādas ir viņu vajadzības. Un šis minimuma patēriņa grozs patiesībā to neilustrē nemaz,” skaidroja Baltijas Starptautisko pētījumu centra BICEPS pētniece Ieva Moore.
Pareizais būtu Somijas piemērs, kur atsevišķi katras mājsaimniecības veidam ir aprēķināts noteikts minimāli nepieciešamais labklājības līmenis, iekļaujot komunālos maksājumus un pārtiku, kas ir lielākā izdevumu daļa, arī apģērbu, iekārtu nolietojumu, medicīnu, apdrošināšanu un brīvā laika pavadīšanu.
“Es esmu secinājusi, ka, jā, mēs varam skatīties uz to, ko somi ir atraduši kā vērtīgas lietas, stratēģiski, ko darīt tālāk, tas ir mums vistuvākais. Un varētu uzreiz iebilst, bet Somijā ir cits budžets šīm lietām, bet nav tā, ka tas ir tikai naudas jautājums, jo, tikko kā mainītos izpratne un citāda pieeja, tad varētu mēģināt rast risinājumus arī vienkāršākā veidā,” norādīja Moore.
Kā rīkosies jaunā Labklājības ministrijas vadītāja, īsti vēl nav skaidrs.
Pagaidām viņa negrib izšķirties par labu kādam no risinājumiem. Esot vajadzīgi vēl pāris mēnešu, lai pārrunātu, kā labāk rīkoties.
“Tomēr mēs neesam tik bagāta valsts, un droši vien, ka mēs nevarēsim atļauties nodrošināt pabalstus šī iztikas minimuma groza apmēros, bet, protams, tas būs kā būtisks pamats sarunās par viena vai otra sociālā pabalsta līmeņa celšanu,” atzina ministre.
“Bet, protams, nevaru solīt, ka visiem iedzīvotājiem tiks nodrošināti pabalsti šī izstrādātā iztikas minimuma līmeņa robežās,” piebilda Petraviča.
Kādas tās ir – ļoti aptuveni var nojaust pēc līdzšinējiem Latvijas pētnieku secinājumiem, kas izdarīti laikā no 2014. līdz 2017. gadam.
Tie rāda - ja vienā stabiņā saliek izdevumus par apkuri, internetu, gaļas vai līdzvērtīga veģetāra ēdiena lietošanu katru otro dienu, reizi mēnesī pusdienas radiem vai draugiem, jaunu drēbju iegādi, reizi gadā došanos brīvdienu nedēļā ārpus mājām, dzīvokļa remontu, kad tas nepieciešams un nolietoto mēbeļu nomaiņu - tad mājsaimniecības ar 193 - 211 eiro ienākumiem uz vienu locekli (tādu ir 14%) var atļauties segt izmaksas ne vairāk kā diviem mērķiem, parasti izvēloties tos, kas saraksta augšgalā.
Tie, kam ir 263 - 279 eiro (tādu ir 21%) – ne vairāk kā četriem mērķiem, ar 318 eiro (tādu ir 12%) – ne vairāk kā pieciem.
Ar 360 - 373 eiro (tādu ir 27%) noteikti nevar atļauties vismaz vienu no mērķiem, bet sākot no 415 eiro (tādu ir 26%) uz vienu mājsaimniecības locekli var atļauties visu no šī saraksta.
