Ance piedzima pilnīgi vesela. Taču dzīves pirmajos mēnešos viņai pāri darīja pats tuvākais cilvēks – mamma. Vardarbības epizodes nav pat uzskaitītas.
Izmeklējumos konstatētie daudzie lūzumi atslēgas kaulā, rokās, galvaskausā, ribās un asinsizplūdumi ir kā mēmi liecinieki tam, ko Ance ir pārcietusi līdz četru mēnešu vecumam bez medicīniskas palīdzības.
Par nodarīto Ances māte izcieš cietumsodu. Meitenīte nokļuva audžuģimenē. Šeit visi Ivitas Krevicas pašas un pieņemtie bērni ir Ances lielie brāļi un māsas.
Viena no māsām Ieva stāsta: "Viņa ir īpašs gadījums ģimenē – kaut kas ļoti, ļoti savieno visu ģimeni un saved visus kopā. [..] Viņa netur pati galvu, viņa nerunā, nestaigā, nedara neko, ko bērnam viņas vecumā vajadzētu darīt. Viņa ir kā tāds mazs zīdainis – dzīvojas tikai pa rokām vai gultiņā. Visu laiku ir kāda uzraudzībā."
Visu šo laiku audžumamma Ivita cīnījās pati, bet tad uzzināja par cilmes šūnu terapiju Polijā. Taču ģimenei nebija nepieciešamo līdzekļu – vairāk nekā astoņu tūkstošu eiro. Viņa par Anci runāja publiski un ziedotāju atsaucība bija tik liela, ka saziedots trīskārši. Ir skaidrs, ka visa nauda noderēs, jo meitenītei visu mūžu būs vajadzīgs atbalsts un terapija.
Ģimene ir pārliecināta, ka milzīgs ieguvums būtu, ja Ance spētu noturēt galviņu, ja pazustu epilepsijas un krampju lēkmes, kas līdz šim meitenīti varēja piemeklēt pat 20 reižu dienā un traucēja veikt pilnvērtīgu rehabilitāciju, piemēram, masāžas un vingrošanu.
Uzzinot, ka šonedēļ kādā ģimenē Liepājā atrasts miris divgadīgs bērns, visa Ances audžuģimene burtiski sastinga. Kārtējais bērns, kurš nav izglābts. "Kad ziņās izlasījām par Liepājas puisēnu... Cik Ancei pietrūka maz, lai kļūtu par tādu pašu ziņu statistiku. Mēs cīnīsimies līdz galam," apņēmīga ir ģimene.
Ivita uzskata, ka neviena bērna raudas nedrīkst atstāt bez ievērības. Un šo bērnu ciešanas ir arī uz to pieaugušo sirdsapziņas, kas dzirdēja, zināja, bet klusēja.
