Tikpat ātri kā dzimusi, ideja par Nacionālā botāniskā dārza apvienošanu ar teju kaimiņos Salaspilī esošo mežzinātnes institūtu „Silava” ir nolikta malā, iespējams, uz visiem laikiem. Šādu secinājumu pēc otrdien, 26.aprīlī, Izglītības un zinātnes ministrijā notikušās sanāksmes izdarījuši tajā klāt bijušie.
Nacionālā botāniskā dārza direktoru Andreju Svilānu visvairāk pārsteidzis veids, kā Izglītības un zinātnes ministrija darījusi zināmu ideju par VARAM pārraudzībā esošā botāniskā dārza apvienošanu ar Zemkopības ministrijas paspārnē esošo „Silavu”. „Pagājušajā nedēļā, kad atnāca no Izglītības un zinātnes ministrijas šī vēstule, burtiski dienu iepriekš bija sanāksme Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā. Tur mēs ne vienu vārdu no šī piedāvājuma nezinājām un līdz ar to arī neapspriedām. Bet nākamajā dienā nāk šāds pārsteigums,” stāsta Svilāns.
„Silavas” direktors Jurģis Jansons gan ideju par apvienošanos atzīst par visnotaļ racionālu: „No savas puses varu teikt, ka mēs te saskatām zināmu loģiku, protams. Ir šādi piemēri Latvijā bijuši, un tie ir veiksmīgi. Jebkura sadarbība ar meža nozari, kurā mēs sevi redzam, ir bijusi veiksmīga. Piemēram, Kalsnavas arborētums ir ļoti labs piemērs, kurš nav neatkarīgs zinātniskais institūts, bet ir uzņēmuma „Latvijas Valsts meži” struktūrvienība ar diezgan līdzīgu raksturu kā tas ir Botāniskajam dārzam.”
Andrejs Svilāns gan neiebilst pret sadarbību ar „Silavu”, tomēr uzsver, ka vēl arvien nepiekrīt metodikai, atbilstoši kurai Nacionālais botāniskais dārzs savulaik atzīts par „vāju zinātnisko institūtu”.
„No metodikas viedokļa vien ņemot, Botāniskais dārzs ar savu lielo struktūru, bet salīdzinoši nelielo zinātnisko daļu jau apriori nevarēja iegūt augstus punktus. Mēs mēģinājām akcentēt to, ka nedrīkst likt vienā plauktiņā, uz vieniem vērtēšanas kritērijiem tos zinātniskos institūtus, kas funkcionē kādā ēkā četrās sienās ar saviem laboratoriju traukiem, ar tiem valsts zinātniskajiem institūtiem, kam ir desmitiem un simtiem hektāru apsaimniekojamo platību, kuriem ir genofonda kolekcijas, kuru uzturēšana prasa gan lielus naudas līdzekļus, gan zinātnisko potenciālu, bet kas nerezultējas vai ļoti reti rezultējas starptautiskās zinātniskās publikācijas. Ikviena botāniskā dārza darbība satur zinātnisko komponenti, bet šī komponente ir tik liela, cik tā ir nepieciešama mūsu kolekciju zinātniskai uzturēšanai un dabas aizsardzības politikas īstenošanai, ko nosaka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija,” skaidro Svilāns.
Tagad, ņemot vērā sanāksmē izskanējušos brīdinājumus, Nacionālajam botāniskajam dārzam jārēķinās, ka tas vairs nesaņems nedz zinātniskās darbības nodrošināšanai paredzētos valsts budžeta līdzekļus, nedz zinātnes infrastruktūras attīstībai paredzēto Eiropas naudu.
Tomēr Svilāns esot gatavs bez tās iztikt: „Pagājušajā gadā no aptuveni pusotra miljona eiro lielā mūsu budžeta zinātnes bāzes finansējums bija aptuveni 200 tūkstoši. Mēs šo finansējumu nesaņemam arī šogad. Pagājušajā gadā tie bija aptuveni 15% no mūsu budžeta. Tā ir jūtama daļa, bet Botāniskajam dārzam ir savi primārie uzdevumi, kas ir saistīti gan ar savvaļas augu genofonda saglabāšanu, gan ar nacionālās selekcijas kultūraugu genofonda saglabāšanu. Un, ja man nav skaidrības par saviem prioritārajiem uzdevumiem… Par zinātni mēs varam runāt, bet pēc tam.”
Turpretī „Silavas” direktors Jurģis Jansons lēš, ka lielākais zaudētājs šajā situācijā būs tieši Nacionālais botāniskais dārzs: „Nedaudz pārsteidza viedoklis, ka šāda konsolidācija šķita neracionāla, īpaši Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai, jo šī procesa rezultātā pēc maniem aprēķiniem Nacionālais botāniskais dārzs zaudēja aptuveni vienu miljonu eiro, ko varētu ieguldīt savā infrastruktūrā. Mēs būtu ieguvuši, iespējams, vairāk naudas arī savas infrastruktūras attīstībai, jo konsolidācijas gadījumā šī aprēķinātā summa tiek reizināta ar koeficientu 1,2. Tas 0,2 mums tā kā iet garām šobrīd.”
Lauvastiesu Nacionālā botāniskā dārza finansējuma nodrošina Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, bet nelielu finansiālo artavu tā uzturēšanā un attīstībā dod arī Salaspils pašvaldība.
