«No Afganistānas atbraucām citādāki» – misijās pieredzētajā dalās Latvijas karavīri

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Vairāk nekā 2500 Latvijas karavīru dienējuši Afganistānā kopš 2003. gada, kad februāra beigās pirmo reizi turp devās astoņi Nacionālo bruņoto spēku (NBS) mediķi. Savukārt, kad Latvijas karogs šī gada 8. jūnijā Afganistānā tika nolaists, apliecinot, ka mūsu karaspēks ir izvests, Latvijas vienība bija sarukusi līdz astoņiem karavīriem. Skaitliski visvairāk – 189 – karavīri dienēja 2012. gadā. Šo gadu laikā Afganistānā dzīvību zaudējuši četri NBS karavīri un vairāki tika ievainoti. Par to, kas pieredzēts, saprasts un iegūts, atrodoties misijās, Latvijas Radio pastāstīja trīs bruņotajos spēkos dienējošie.

Pieredzētajā misijās Afganistānā dalās NBS karavīri
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Virsseržants Edgars Joksts-Bogdanovs pirms desmit gadiem bija operācijā Afganistānā, kas ilga aptuveni septiņus mēnešus.

"Šai misijai mēs gatavojāmies ļoti nopietni, jo mēs bijām kā mentoru nodaļa. Mēs strādājām plecu pie pleca ar Afganistānas Nacionālās armijas karavīriem. Un man kā virsseržantam bija uzdevums atbalstīt un mentorēt Afganistānas Nacionālās armijas "kandak" virsseržantu. "Kandak" viņu valodā ir bataljons.

Ir jāsaprot tā – es neatbraucu uz turieni viņus mācīt dzīvot, bet gan dalīties pieredzē.

Visspilgtāk atmiņā no Afganistānas palikusi karavīru saliedētība. "Tas reglaments, kas mums Latvijā ir, tas Afganistānā piedod pavisam citu nokrāsu, jo tur viss ir pa īstam. Paldies Dievam, nebija pamatīgas karadarbības, kur citi mūsu puiši bija." Karavīrs arī atceras, ka ik brīdi bija jābūt gatavam visam.

Kultūršoks, karstums, smiltis un afgāņu kolēģu sirsnība

Atmiņā palicis arī kultūršoks, kas pārņēma, atrodoties tur. Tāpat neaizmirstams ir karstums un smiltis. "Viņu smiltis ir kā mūsu milti. Ja papūš vējš, tad ir debesis, zeme, autotransports, maisi, teltis, viss vienā krāsā, un tu sauli neredzi. Un tās smiltis ielien visur."

Vaicāts, vai dotos šādā operācijā vēlreiz, Bogdanovs sacīja: "Bez neviena aizsprieduma, bez domāšanas, jo, pirmkārt, es esmu karavīrs. Ceļamies un braucam! Daļa no manis palika tur. Tie septiņi mēneši, kad es redzēju to progresu, kā afgāņi novērtēja nevis Edgaru Jokstu-Bogdanovu, nevis kādu citu, bet latviešus. Tā viņu puses sirsnība man liecināja, ka bija ļoti izdevusies misija."

Afganistānā bija četras reizes

Majore Ērika Dilāne, Nodrošinājuma pavēlniecības Medicīnas nodrošinājuma centra galvenā ārste, ikdienā vada militāro poliklīniku. Afganistānas operācijās Dilāne bijusi četras reizes un misijās pildīja ārsta pienākumus.

Majore Ērika Dilāne.
Majore Ērika Dilāne.

"Pirmo reizi [biju] 2004. gadā un tad vēl trīs reizes: 2011., 2012. un 2013. gadā. Pārsvarā tie bija vasaras mēneši un no trim līdz četriem mēnešiem katru reizi," viņā uzskaitīja.

Majorei galvenie izaicinājumi bija saistīti ar neziņu par to, kas gaidāms, vai prasmes un iemaņas būs pietiekamas, lai reaģētu uz notikumiem.

Viņa atminējās: "Bāze tika apšaudīta, mēs visi ar norvēģu, maķedoniešu, amerikāņu kolēģiem bijām mūsu medicīnas iestādē. Un mēs tikām nosēdināti koridorā uz grīdas. Apšaude ievilkās, tas bija vairākas stundas, nebija elektrības. Tad gan tās pārdomas bija garākas. Bet pēc tam, atkal ieejot ikdienā, viss aizmirstas un iet savu gaitu."

Afganistāna ļāva uz karavīriem raudzīties citādāk, labāk viņus izprast. Dilāne pastāstīja, ka katrs no Afganistānas atbrauc citādāks, jo dzīves uztvere mainās. Lietas, kas agrāk likās nozīmīgas, reizēm kļūst mazsvarīgas.

Ja vēlreiz būtu jādodas uz Afganistānu, tad to atkārtotu, jo tur gūto pieredzi un adrenalīnu pašmājās nevar rast. "Tika sniegta palīdzība arī bērniem, to darīja traumatoloģe – operēja bērnus, kas bija ar iedzimtām problēmām vai problēmām pēc mīnu sprādziena, kad bija ievainota kāja – konkrēti manā gadījumā," pastāstīja Dilāne.

Ārste arī stāstīja, ka ar laiku, redzot, ka palīdzība ir sniegta, rūgtums par notiekošo ir mazāks.

Apdraudējums un spriedze visu misijas laiku

Pulkvedis Aivars Krjukovs 2011. gadā bija septiņu mēnešu misijā Afganistānā. Viņa uzdevums - būt padomdevēju sadarbības grupas komandierim. Krjukovs teica: "Galvenais uzdevums man un manai vienībai, kas man bija pakļauta tajā laikā, kas nebija liela – 16 cilvēku sastāvā, bija pārraudzīt vietējā afgāņu bataljona apmācības procesu, to organizēt, attīstīt to bataljonu."

Pulkvedis Aivars Krjukovs.
Pulkvedis Aivars Krjukovs.

Pulkvedis apdraudējumu un spriedzi jutis visu misijas laiku. "Vienības bija apdraudētas. Manā bāzē varbūt mazāk, bet visapkārt bija apdraudēts. Mēs saskārāmies ar to, ka bija iespējamas apšaudes, ir iespējami kontakti un ar to arī saskārās manevra vienības," viņš paskaidroja.

Uz jautājumu, vai bija bail, pulkvedis atbildēja tā: "Ja es teikšu, ka nebija bail, tad es melošu, jo nekad nezini, kas būs. Tās bailes bija vairāk tādas apdomu bailes. Vajadzēja domāt trīs soļus uz priekšu par to, kas notiktu, ja notiktu."

Tāpat pulkvedis izjutis bailes par to, lai kaut kas nenotiktu ar viņa padotajiem.

Šobrīd, analizējot situāciju Afganistānā, klausoties, kas tur notiek, Krjukovu pārņem divējādas sajūtas: "Liekas, ka it kā ir padarīts darbs, bet tajā pašā laikā liekas, ka tur darbs vēl varētu turpināties, tikai šobrīd, vai tie esam mēs, vai tie ir beidzot valsts saimnieki – paši afgāņi."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti