Klimbju mājas ir vienas no trim, kur vēl joprojām saimnieko latvieši – Jānis un Raja Līparti. Jānis ir īstens nidenieks, visu savu mūžu te pavadījis, strādādams kolhozā.
Savulaik ciemā valdījusi rosīga dzīve, bijušas gan lustīgas balles, gan pats spēlējis teātri. Pēdējos gadu desmitus vasarās visapkārt tik lietuviešu valoda vien dzirdama, neesot pat īsti ar ko parunāties vai kur ciemos aiziet.
Pagājušā gadsimta 30.gados Nidas ciemā bijis vairāk kā 300 iedzīvotāju un 70 saimniecību, kas aizņēmušas piecus kilometrus garo zemes strēli starp jūru un lielo purvu.
Te arī savulaik pabijis Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, kurš licis pamatakmeni skolai, kas slēgta 60.gaos, bet tagad pārtapusi par lietuviešu atpūtas namu. Kā uzskata paši nidenieki, tad 1967.gada postošā vētra praktiski iznīcināja nelielo ciemu. „Viļņi bija vēlušies pāri viens pēc otra. Lielā kūts bija appludināta, cūkas atradās purva malā aizskalotas,” saka Nidas ciema iedzīvotājs Alberts Dreimanis.
1970. un arī vēlākajos gados piekoptā valsts politika par centralizāciju nideniekiem lika pārcelties uz lielpilsētām, atstājot vai pārdodot savu senču īpašumus. „Arī mums pieder savs gabaliņš, savs pleķītis zemes. Lai to pārdotu... tā ir letāla dzimtenes nodošanas sajūta,” atzīst bijusī Nidas ciema iedzīvotāja Dace Tapiņa.
Lai gan jūras piekraste pierobežā praktiski pieder lietuviešiem, nekas nevar izdzēst atmiņas. Nidenieku saietā tās tiek pierakstītas, arī kartē fiksētas mājvietas. Plānots, ka vēsturiskais materiāls tiks apkopots, papildināts un ar laiku, iespējams, iznāks grāmatas formātā.
