Ārpus Rīgas

Tītaru audzēšana Latvijā - sarežģīta, tomēr perspektīva nozare

Ārpus Rīgas

''Valsts lauku tīkla'' pārstāve Aiva Saulīte-Liniņa par lauku teritoriju attīstību

Nošaujamo lūšu skaitu, visticamāk, saglabās līdzšinējā apjomā

Neraugoties uz būtiskajām atšķirībām uzskaitē, nošaujamo lūšu skaitu, visticamāk, saglabās līdzšinējā apjomā

Pirmdienas pēcpusdienā sarunas augstos toņos sagaidāmas Valsts meža dienesta administrācijas namā. Tur notiks ikgadējā sanāksme, kurā spriedīs par nomedījamo lūšu skaitu nākamajā sezonā, kas sākas 1. decembrī un ilgst līdz marta beigām.

Diskusijas parasti izvēršas strīdos, jo būtiski atšķiras dati par to, cik tad daudz lūšu Latvijas mežos vispār ir. Zinātnieki saskaitījuši ap 600 plēsēju, bet Valsts meža dienests, lielā mērā pārstāvot mednieku intereses, runā par 1600 lūšiem. Pastāv arī viedoklis, ka arvien biežāk tiek izšautas mātītes un lūšu jaunuļi.

Eirāzijas lūša sugas aizsardzības plāns paģēr, lai ik gadu mūsu valsts noteiktu pieļaujamo lūšu nomedīšanas apjomu. Pēdējo četru gadu laikā medniekiem ražīgākā bija 2014./2015. gada sezona, kad nošāva 172 lūšus. Nākamajā sezonā jau vairs tikai 115 šīs sugas pārstāvjus, bet pērnajā – 140. Tas ir par desmit nomedītiem lūšiem mazāk, nekā atļāva Valsts meža dienests.

Bet – cik tad lūšu mīt Latvijas mežos?

Valsts meža dienesta dati rāda, ka pērnā gada sezonas beigās mežos bija pusotrs tūkstotis lūšu, bet šajā pavasarī – 1600 kaķveidīgo. Tikmēr zinātnieku dati ir būtiski – divarpus reižu - skopāki. 

“Ja tas būtu jānosaka šajā brīdī, tad mēs teiktu, ka nezinām. Bet pagājušā gada beigās, pēc tiem aprēķiniem, ko rādīja pagājušā gada beigās nomedīto dzīvnieku vecuma struktūra, dzimumattiecības un pieaugums, mums šobrīd vajadzētu būt, kā pats minimums, kādiem 600–700 lūšiem,” stāsta mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš, kura atbildībā ir arī Latvijas plēsēju sugu monitorings.

Taču oficiālie valsts dati rāda, ka Latvijā ir 1600 lūšu. Ozoliņš to skaidro ar vēsturisku gaitu, kā rodas valsts dati.

“Vēsturiski šie dati rodas no daudzām mazām uzskaites vienībām, kas šobrīd arī vairs nav tik mazas, bet agrāk tās bija mežsargu apgaitas. Katrs mežsargs, reizi gadā novērodams kaut vai lūša pazīmes, noziņo savu iedomāto skaitli mežzinim, mežzinis tālāk – virsmežzinim. Un netiek koordinēts, ka blakus esošās apgaitās vai uzskaites vienībās īstenībā dzīvo vieni un tie paši lūši. Es to sauktu vienā vārdā – dubulta vai trīskārša uzskaite,” uzskata Ozoliņš.

Tā nedomā Valsts meža dienests. Medību daļas vadītājs Valters Lūsis ir galvenais cilvēks, kas nosaka, cik daudz lūšu katrā sezonā drīkst nošaut. Lūsis uzsver, ka precīzu lūšu skaitu nemaz nevar noteikt.

“Par to vienmēr, par visām sugām grib zināt, bet es esmu pateicis – mēs Latvijā cilvēkus nevaram saskaitīt, un grib kaut kādus skaitus noteikt. Man šķiet, visur, kur ir skaits vienībās, tas ir arhaisms. Skaits var norādīt tendences, bet vienmēr būs operēšana par subjektivitāti vai objektivitāti. Mežs nav aptieka, un tur skatās plašāk,” norāda Lūsis.

Uz jautājumu, kādēļ zinātnieku dati tik ļoti būtiski atšķiras no dienesta aplēsēm, Lūsis atbild – katram ir pilnīgi cita metodika.

“Mēs vairāk balstāmies uz novērojumiem, ko iesniedz medību tiesību lietotāji vai mūsu darbinieki. Mēs apkopojam šos datus, analizējam medību rezultātus, tā novērtējot šo skaitu. Mēs nerēķinām automātiski 20% no populācijas,” saka Lūsis.

Lūšu skaits esot absolūti stabils, viņš uzsver.

Medību daļas vadītājs Lūsis kategoriski noliedz dažkārt dzirdamo viedokli, ka lūšu populācija var tikt apdraudēta, jo ik gadu nošaujot arvien vairāk mātīšu un lūšu jaunuļu.

“Tas ir absolūti nepareizi. Pagājušā medību sezonā lūši pēc dzimumiem tika nomedīti 50 un 50 procenti. Tas ir tikai pieņēmums, kam šajā gadījumā nav seguma,” saka Lūsis.

Arī mežzinātnes institūta pētnieks Jānis Ozoliņš vērtē, ka lūšu populācija Latvijā ir vērtējama kā visai stabila.

“Ilgtermiņā tai ir vērojams pieaugums, kas šobrīd ir apstājies, salīdzinot ar tūkstošgades sākumu. Pēdējos trīs gadus gan tā ir stabila, mazumā neiet,” atzīst Ozoliņš.

Cik lūšu ļaut nomedīt nākamajā sezonā, centrālais sarunu temats bija arī pēdējā Vides konsultatīvās padomes sēdē, kur viedokli par nozares aktualitātēm pauž virkne nevalstisko organizāciju. Padome vienojās, ka ir nepieļaujama situācija ar tik atšķirīgiem lūšu uzskaites datiem un ka acīmredzot šo plēsēju monitoringā kaut kas ir jāmaina, lai valsts oficiālie dati tik krasi neatšķirtos no zinātnieku izpētītā. Pieņemot, ka mežos mīt tikai ap 600 lūšu, valsts ik gadu dod zaļo gaismu katra ceturtā dzīvnieka nomedīšanai.

Tomēr Vides konsultatīvajā padomē izskanēja arī bažas par mednieku spēcīgo lobiju Zemkopības ministrijā un tai pakļautajā meža dienestā. Proti, ja medību limita noteikšanā vairāk ieklausīsies pētniekos, vai “zaļzemnieku” vadītā ministrija nesamazinās dotācijas “Silavai”, kas lūšus pēta? Par to konsultatīvās padomes vadītājs Viesturs Ķerus jautāja pētniekam Ozoliņam – ja konsultatīvā padome ļoti uzstās uz zinātnieku datu izmantošanu un zinātnieku dati kļūs neērti, vai vienā brīdī zinātniekiem beigsies finansējums?

Gan nevalstiskais sektors, gan meža dienests pašlaik ir vienisprātis, ka nākamajā sezonā nošaujamo lūšu skaitu varētu saglabāt 150 plēsēju apjomā. Tomēr nākotnes diskusijās arvien aktīvākas debates varētu būt sagaidāmas ne tikai par precīzāku lūšu uzskaiti.

Runāt varētu arī par to, kādēļ lopkopji neuzstāj un nozares ministrija nedod Eiropas naudu, lai ganāmpulkus pasargātu no plēsēju uzbrukumiem. Tagad katra vilku vai lūšu nokostā aita ir kā izpalīdzīgs signāls medniekiem, kam vieglāk izcīnīt lielākus medību limitus.

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti