Tiesībsarga birojā vērsušies cilvēki ar īpašām vajadzībām, un to biedrības norādījušas, ka dažādos tiesas namos tiesām trūkst vides pielāgojumu, kā arī juridiskā palīdzība nav sniegta tādā līmenī, lai efektīvi varētu aizsargāt šo cilvēku tiesības. Tiesībsarga vietniece Ineta Piļāne sacīja, ka tiesas pienākums ir izzināt vajadzības, kas nepieciešamas konkrētajā situācijā cilvēkam ar invaliditāti.
“Tas ir valsts uzdevums – nodrošināt, lai cilvēkam ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem būtu nodrošināta pieeja tiesai. Proti, nodrošināt, lai tiesvedības procesa temps būtu atbilstošs cilvēka vajadzībām, lai procesi būtu saprotami, viegli izskaidrojami. Lai personām, kurām ir nepieciešama atbalsta persona, lai cilvēks justos drošāk, kad viņam ir klāt ne tikai juridiskās palīdzības pārstāvis, bet arī konkrēta atbalsta persona,” norādīja Piļāne.
Tiesu administrācijā pastāstīja, ka tiesas sēdes, kurās procesa dalībnieki ir personas ar kustību traucējumiem, organizē ēkas 1. stāvā. Ja lietas dalībniekam nav iespējams ierasties tiesā, viņš var lūgt lietu skatīt videokonferences režīmā.
Septiņos tiesu namos pie ieejas kāpnēm ir pacēlāji, 23 tiesās – lifts, panduss pie ieejas – 29 tiesās, savukārt speciāli aprīkota tualete – 23 tiesu namos.
Administratīvās rajona tiesas tiesnese Lolita Andersone, iespējams, visātrāk no citiem pārvietojas pa tiesas namu, neskatoties uz to, ka viņai kopš bērnības ir progresējoša slimība. Tās dēļ tiesnesei ir kustību traucējumi un diena jāpavada elektroniski darbināmā ratiņkrēslā.
“Man liekas, ka šajā ēkā ir pilnīgi viss pielāgots – no ārpuses ir uzbrauktuves un nav nekādu sliekšņu. Man ir pults, ar kuru es varu atvērt kabineta durvis, tā kā man nav čipa, man ir vienkārši pults, ar kuru durvis pašas atveras,” pastāstīja Andersone.
Savukārt vājdzirdīgiem cilvēkiem kā norāde par vides pielāgojumu kalpo zīme, kas apliecina, ka telpā pieejamas dzirdes cilpas. Tā ir kvadrātveida zīme ar tumši zilu fonu, kuras centrā attēlota auss un pa diagonāli pārvilkta līnija. Bet kvadrāta labajā apakšējā stūrī ir burts “T”.
Dzirdes cilpa ir palīglīdzeklis dzirdes aparātu lietotājiem. Tā nodrošina ērtu un diskrētu pakalpojumu pieejamību – lietotājs, neviena nemanīts un nevienam nelūdzot, var savu dzirdes aparātu pārslēgt darbam cilpas režīmā, kas ar konkrētajā telpā ierīkoto skaņas pastiprinātāju nodrošina to, ka skaņa dzirdes aparātā nonāk skaidra un bez apkārtējā fona trokšņiem.
Šobrīd spēkā esošie būvnormatīvi paredz, ka konferenču zālēs ir jāierīko dzirdes cilpas. Taču realitātē šādu telpu ir maz. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ir pieejamas dzirdes cilpas.
Bibliotēkas tehniskais koordinators Raimonds Leikums, iepazīstināja ar tehnoloģiju: “Tātad šī ir antena. Uzslēdzam kanālu, kuru gribam klausīties. Var izvēlēties dažādas valodas. Ir augšā četras tulku kabīnes. Atkarībā no pasākuma koncepta var izvēlēties valodu, kurā grib klausīties. Katram ir līdzi šāda vai līdzīga iekārta, kas no šīs antenas uztver signālu. Ieliekam austiņas un dzirdam, kas šeit notiek.”
Pasākumi, kuros izmanto dzirdes cilpas, bibliotēkā bijuši tikai viens vai divi septiņu gadu laikā, piebilda Leikums.
Ar biedrības “Sadzirdi.lv” pārstāvi, Rīgas domes deputāti Rūtu Mežavilku (“Par!/Progresīvie”) Latvijas Radio bibliotēkas Ziedoņa zālē pārbaudīja dzirdes cilpas, personām atrodoties aptuveni desmit metru attālumā.
Latvijas Radio žurnāliste: Vai mani var dzirdēt, atrodoties tālāk?
Rūta Mežavilka: Es šobrīd jūs dzirdu perfekti. Parasti es cilvēkus šādā attālumā nesadzirdu, jo man ir vājdzirdības 4. pakāpe.
Kā jūs mani dzirdat?
Skaidri un labi, it kā jūs atrastos tepat blakus. Ja šajā telpā notiktu tiesas sēde, šis noteikti ļoti atvieglotu manu dzīvi. Bez šī aparāta man būtu ārkārtīgi grūti, un es droši vien pusi no jūsu teiktā nesaprastu.
Tiesā, kur ir kriminālprocesi, svarīgi juridiski termini, ir svarīgi dzirdēt katru vārdu un katru zilbi. Man personīgi lielākais bieds ir lielas telpas ar sliktu akustiku, kur skaņa izplūst. Es vienkārši nedzirdu, ko runātājs saka, ja viņš atrodas piecu metru attālumā no manis.
Dzirdes cilpas maksājot no pāris simtiem līdz pāris desmitiem tūkstošiem eiro. Mežavilka uzskata, ka galvenais ir informācijas trūkums un neizpratne par vājdzirdīgo cilvēku vajadzībām.
