Lai nokļūtu Nāves salā, jābrauc ar kuģīti. 1916. gada kauju laikā līdz krastam varēja aizstaigāt arī sausām kājām, bet tur priekšā gaidīja vācieši.
Šeit katru dienu bija apšaudes, artilērija no abām pusēm, jo vācieši atradās pozīcijās reljefa paaugstinājumos, un tā visa aizsardzība bija diezgan komplicēta," stāsta grāmatas “Latviešu strēlnieki Nāves salā 1916″ autors Jānis Hartmanis.
Pāris kvadrātkilometrus lielo zemes pleķīti latviešu strēlnieki centās noturēt daudzus mēnešus. Liela daļa gāja bojā mokpilnā nāvē indīgās kaujas gāzes uzbrukuma laikā. Galu galā cariskās Krievijas karaspēks tomēr atdeva zemi vāciešiem. Vēl ilgi pēc kaujām tur neauga zāle un koki.
Krievu karavīrs varbūt lieku reizi apliecināja, ka viņš nav gatavs cīnīties par svešām zemēm, latviešu karavīrs apliecināja, ka viņš ir gatavs aizstāvēt savu zemi," atgādina aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis (ZZS).
Satura ziņā skaudrās karavīru dziesmas izskan vieglās, pat dzīvespriecīgās melodijās.
"Tā skaisti teikt - atgriezeniskā maģija. Ja mēs lustīgi dziedam, tad tā nāve mūs neķers, un ļoti daudz ir tādas drastiskas dziesmas. Kad es skolā mācījos, ļoti daudz bija tādas kā "Karavīri bēdājās..." un citas sērīgas dziesmas, un izrādās, tā nemaz nav, divas trešdaļas no dziesmām ir ļoti jestras, negantas," atklāj vīru kopas “Vilki” vadītājs Edgars Lipors.
Kamēr Nāves salā kritušo strēlnieku piemineklim jau 90 gadi, tikai deviņas dienas ir Jāņa Hartmaņa grāmatai par Nāves salas kauju hronoloģiju. Iepriekš traģiskās cīņas iemūžinājis Aleksandrs Čaks poēmā “Mūžības skartie”.
Piemiņas dienā sanākušos visvairāk piesaistīja 1916. gada kauju rekonstrukcija. Uzbrukumi, atkāpšanās, bumbu sprādzieni un galu galā – vesels pulks kritušo. Uzvaru, protams, svin latviešu strēlnieki
