Latvijas Radio turpina pirms mēneša uzsākto izpēti – cik pamatīga problēma ir narkotiku lietošana nepilngadīgo vidū mūsu valstī. Tagad Latvijas Radio devās uz "Ģintermuižu", kur tiek realizēta viena no nedaudzajām pusaudžu narkomānu rehabilitācijas programmām, un uz sarunu aicināja pašus jauniešus, lai saprastu, cik viegli aizliegtās vielas ir bijis iegādāties un kāpēc viņi tās ir sākuši lietot. Viņi bija gatavi atklāti stāstīt par savām problēmām, pretī saņemot solījumu, ka netiks nosodīti.
Andris sāka "prikola" pēc
"Tagad man ir pilni 15 gadi. Pirmo reizi es uzpīpēju zāli 5. klasē, tad man bija 11 gadi." Tā savu stāstu sāk Andris, kas jau trešo nedēļu ārstējas Jelgavā, "Ģintermuižā" – teju vienīgajā šāda tipa rehabilitācijas centrā Latvijā. Gadā tur no atkarības ārstējas ap 70 jauniešu.
Andris ir gara auguma, slaids un šķiet, ka arī ļoti labsirdīgs puisis. Tāpat kā lielākā daļa pusaudžu, narkotikas viņš pamēģināja ziņkārības pēc. Bet to, kāpēc turpināja lietot, Andris tā īsti nemāk izskaidrot ne sev, ne citiem.
"Pēc tam… Pēc tam vienkārši tā – "prikola" pēc. Vienkārši iešņaucu, un tad bija enerģija vismaz, jautrība." Vai tā bija vēlme izbaudīt kādu citu stāvokli? Andris atbild apstiprinoši.
Kā stāsta Narkoloģiskās palīdzības dienesta Ambulatori konsultatīvās nodaļas vadītāja Inga Landsmane, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā ir vērojams, ka pusaudžu vidū ir pieaudzis tieši smago gadījumu skaits.
Proti, arvien biežāk slimnīcā nonāk pusaudži ar akūtiem psihotiskiem traucējumiem un kuri vienlaicīgi lietojuši vairākas apreibinošas vielas.
Tas būtiski apgrūtinot jauniešu ārstēšanu, uzsver Landsmane un turpina: "Šobrīd ir populāri lietot dažādus halucinogēnus. Nepilngadīgie var lietot marihuānu, un, protams, var mēģināt arī dažādas citas halucinogēnu grupas vielas, piemēram, ir sintētiskie LSD, psilocibīni no maģiskajām sēnēm. Viņi kombinē visdažādākos veidus, skatās, izbauda šos halucinogēna efektus, kas ir saistīti ar psihodēliskajiem efektiem uz smadzenēm."
Lauris sāka, lai būtu jautrāk
Laurim ir 16 gadi, bet viņš izskatās jaunāks. Lauris narkotikas lietojis jau četrus gadus.
"Draugi mēģināja. Un man piedāvāja – gribi? Es tā – nu kāpēc lai nepamēģinātu? Un tā arī viss sākās," atzīst jaunietis. Viņš saka, ka narkotikas lietojis pirms skolas, no rīta, un neviens skolā tā arī nav pamanījis, ka ar pusaudžiem kaut kas nav bijis īsti labi. "Mēs stundās sēdējām mierīgi," saka Lauris.
Sākumā narkotikas esot lietotas, lai skolā būtu jautrāk, pēc tam šī nodarbe pusaudzi ievilka nopietnās nepatikšanās un viņš ir sapratis, ka nu jau ir par tālu. "Bija skaidrs, ka "zāle" jau bija par vāju un es sāku lietot tabletes. Tur bija gan ekstazī, gan LSD," saka Lauris. Vecāki ir beidzot sapratuši, ka tam jāliek punkts pēc tam, kad Lauri noķēra policija – piedzērušos, ar "zāli".
Landsmane atzīst – ja nav paliekošu seku, tad pusaudži ir visai bezbailīgi, viņi nedomā par nākotni. "Pusaudži ir ar tendenci izmēģināt jaunas lietas, riskēt, nebaidīties no dažādiem riskiem. Tā, protams, ir pašapliecināšanās – kā tu izskatīsies savā vienaudžu kompānijā, cik tu tur būsi ieredzēts… Un tas, ko viņi paši min, dažkārt lietošanas pamatā ir arī citu interešu trūkums."
Beidzot vecāki ierauga bērnus
Pandēmijas laikā rinda uz "Ģintermuižas" pusaudžu narkomānu rehabilitāciju ir ievērojami pieaugusi. Ja agrāk jaunietis varēja uzsākt ārstēšanos pēc pāris nedēļām, tad šobrīd būtu jāgaida līdz pat februārim, stāsta programmas vadītāja Gunita Januma.
"Daudziem, kas nesaskaras ar šo problēmu, nav sapratnes, cik tas ir izplatīti. Tad, kad es atnācu strādāt, sākotnēji te bija Rīgas bērni. Rīgas bērniem bija dažādas vielas, tabletes, viss kaut kas interesants. Kā mēs teicām sākumā – klubu narkotikas. Nu jau visas šīs vielas ir pieejamas visur Latvijā, arī lauku reģionos. Visur," saka Januma.
No vienas puses, Covid-19 pandēmija var likt jauniešiem garlaikoties un tas veicina narkotiku lietošanu. No otras puses, daudzi vecāki tagad strādā mājās un beidzot pamana, kas ar viņu bērniem notiek. Speciālisti vecākiem iesaka internetā palasīt par pazīmēm, kuras liecina par narkotiku lietošanu. Tomēr svarīgi ir nepārspīlēt ar savu reakciju.
"Viena no galējībām ir tā, kad vecāks ļoti emocionāli reaģē. Viņš konfliktē, viņš var būt emocionāli vardarbīgs pret pusaudzi.
Un tādā gadījumā pusaudzis mēdz noslēgties un neatklāt lietošanas faktu vispār. Un otra galējība, kas varētu attālināt pusaudzi no iespējamas palīdzības saņemšanas, ir tā, kad vecāks, gribot palīdzēt, izdara pretējo – organizē vidi tā, ka bērnam ir ideāli apstākļi, lai lietotu. Vecāki, gribot palīdzēt, risina visas tās problēmas, kas var būt saistītas ar lietošanu. Turklāt tas tiek slēpts no pārējiem, lai tas būtu pēc iespējas nepamanāmi," uzsver bērnu narkologs Ļevs Poluņins.
Pēdējo trīs gadu laikā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā pēc narkotisko un psihotropo vielu lietošanas nonākuši 26 jaunieši. 12 no viņiem bija vecumā līdz 14 gadiem, bet jaunākajam nebija pat vēl desmit.
Ārsti skaidro, ka iesākumā bērnu organisms salīdzinoši labi pielāgojas narkotikām, tāpēc pusaudži nejūtas slikti un paši palīdzību nemeklē. Ārstu redzeslokā viņi nonāk vai nu pēc pārdozēšanas, vai arī tad, kad viņus atved vecāki vai policija. Gunitas Janumas skatījumā, tā ir tikai aisberga redzamā daļa.
"Atnāk jaunietis. Viņš ir viens [tāds] izvilkts, par kuru ir interesējušies, kuru ir noķēruši, kurš ir bijis uzmanības lokā. Viņu pie mums atved. Bet kas notiek ar pārējiem? Esmu jautājusi – cik tev draugu lieto? Man atbild – vēl kādi 30. Un kur ir tie 30? Tātad tie turpina lietot. Tie neatnāk," stāsta Januma.
Narkotikas ir tepat, līdzās
16 gadus veca rīdziniece Milāna uzreiz sāka ar psihoaktīvo vielu MDMA jeb tā sauktajām ripiņām. Šādā veidā pirms diviem gadiem meitene mēģināja bēgt no skarbās realitātes. Sākumā ar tabletēm cienāja draugi, bet pēc tam Milāna pati sāka tās pasūtīt mobilajā lietotnē.
"''Telegramā'' gāju iekšā grupā. Tur rakstīju, ko man vajag. Un man uzreiz atbildēja cilvēki. Pēc tam jau sarunājām cenu un to, kur un kad mēs varam satikties ar starpnieku," stāsta meitene.
Narkotikas ir viegli pieejamas – tikai pāris klikšķu attālumā. Dažāda spektra aizliegtās apreibinošas vielas var atrast saziņas vietnēs vai tā saucamajā "dārknetā". Saziņas lietotnē "Telegram" sarakste pazūd pēc piecām minūtēm un tas ļauj dīleriem laicīgi slēpt pēdas. Savukārt "dārknetā" tirgošanās notiek pilnībā anonīmi. Tur narkotiku veikali pat konkurē savā starpā, piedāvājot visai plašu preču klāstu ar labi atstrādātu loģistiku.
"Iepirkties "dārknetā" nav sarežģīti, un vecumu neviens neprasa," stāsta Ruslans Grigs. Viņš ir Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes 3. nodaļas priekšnieks.
"Visa pamācība, kā to lietot, kādi ir forumi un kādi forumi specializējās konkrētā jomā, ir atrodama parastajā internetā. Vienkārši papētot un pameklējot, ļoti skaidri un gaiši viss aprakstīts, kādā veidā un ko atrast," atzīst policists.
Policija veic proaktīvu "dārkneta" jeb tumšā tīmekļa izlūkošanu. Tomēr atklāt pircējus un pārdevējus esot visai sarežģīti.
Post scriptum
Pēc divām nedēļām mani trīs sarunu biedri pabeigs mēnesi ilgušo rehabilitāciju.
"Tagad es īstenībā jūtos ļoti stabili. Mazāk gribas, var pat teikt, ka negribas neko lietot," saka Andris.
Tādi kā Andris ikdienā Ģintermuižā ārstējas vēl seši līdz septiņi jaunieši. Motivēti un apņēmības pilni viņi drīzumā atgriezīsies savā ierastajā vidē – ģimenē un skolā. Taču risks atsākt lietot ir visai liels. Diemžēl statistikas par to, cik jaunieši pārtrauc un cik atkal atsāk lietot, Latvijā nav.
