Valsts tiešais finansējums komercmedijiem satura radīšanai nākamgad būs 4,6 miljoni eiro, kas ir tikpat, cik šogad, un divreiz vairāk nekā pirms gada. Ja iepriekš atbalsta programmas satura radīšanai administrēja vairākas iestādes, radot nepārskatāmus nosacījumus, tad pēc mediju nozares iniciatīvas satura atbalsta programmas turpmāk organizē Mediju atbalsta fonds, kuru administrē Sabiedrības integrācijas fonds. Tā vadītājas Zaigas Pūces novērojumi liecina, ka mediji atbalstam visaktīvāk piesakās konkursos, kuros tie var piedalīties ar līdzīgu saturu, kāds medijā jau tiek radīts, lai tādējādi segtu jau esošās ražošanas izmaksas.
Pūce skaidroja: "Ja medijam pienāk klāt finansējums saturam, ja viņam ir kaut kādi ienākumi, tad viņam atbrīvojas viņa paša ienākumi, kurus viņš teorētiski var novirzīt pilnveidei, kas ir tehnoloģiskā puse. Par reģionālajiem medijiem runājot, es saprotu, ka tur situācija ir tik smaga, ka faktiski bez valsts atbalsta viņi vispār nevarētu pastāvēt, nemaz nerunājot par to, ka vēl varētu attīstīties."
Pūce skaidroja, ka līdzšinējais mediju finansēšanas modelis pāris gadu laikā strauji ir sabrucis, un tas noticis ne tikai pandēmijas dēļ, bet arī sociālo tīklu platformu un citu interneta gigantu dēļ, mainot pieprasījumu pēc dažādiem medijiem.
"Manā ieskatā, kaut kādā mērā te būtu arī jārunā par globālu jautājuma risinājumu, jo tā jau nav tikai Latvijas mediju problēma – tā ir vispasaules mediju problēma, it īpaši drukātajiem medijiem vai televīzijai, kas ir pārnesta internetā utt. Es teiktu, ka tur būtu sagaidāms risinājums varbūt arī no Eiropas Savienības sarunās ar "Google" vai "Facebook" – ar šīm lielajām platformām. Bet, ja mēs runājam par risinājumu uz rītdienu, tad, jā, valsts dotācija, visticamāk, ir tā lieta, kas var palīdzēt mediju nozarei turēties virs ūdens, kamēr tiek saprasts, kā šajā jaunajā situācijā dzīvot tālāk."
Nākamgad būtiski pieaugs arī valsts atbalsts tieši mediju uzņēmumu darbības nodrošināšanai, piemēram, pievienotās vērtības nodokļa samazinājums presei un digitālajiem izdevumiem līdz 5%, kā arī apjomīgas dotācijas abonētās preses piegādēm. Lai vairotu mediju iespējas pelnīt pašiem, no Eiropas Atveseļošanas fonda plānots paredzēt 5,7 miljonus eiro dažādiem digitālās transformācijas projektiem, taču Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītājs Kristers Pļešakovs norādīja, ka pārskatāmā nākotnē, visdrīzāk, atbalsta mehānismi būs jāturpina un pat jākāpina.
"Protams, mēs varētu atstāt šo nozari kā citas nozares, atļaujot tirgum noregulēt situāciju, proti, pieprasījums un piedāvājums vienmēr situāciju risina, bet mediju nozare tomēr nav vienkārši viena no tautsaimniecības nozarēm – tā ir arī būtiska demokrātijas un veselīgai sabiedrības funkcionēšanai, kur notiek demokrātiskas diskusijas… tā ir valstij nedaudz svarīgāka nozare, ja tā var teikt, nekā tās ir citas nozares," skaidroja Pļešakovs.
Kultūras ministrijā uzsvēra, ka, piešķirot medijiem atbalstu, netiek izvirzīti nekādi uzstādījumi, kas varētu apdraudēt redakcionālo lēmumu brīvību. Vienlaikus arī turpinās darbs pie medijpratības veicināšanas sabiedrībā, lai uzlabotu ne tikai kritiskās domāšanas prasmes, bet arī izpratni par mediju nozīmi demokrātijā un to, pēc kādiem principiem tie strādā.
Eksperte: Atbalsts nepieciešams ilgtermiņā
Sabiedrībai ir vajadzīga patiesa, neatkarīgi veidota, profesionāli sagatavota, daudzveidīga, savlaicīga un sabalansēta informācija, tāpēc valsts atbalsts komerciālajiem medijiem ir pamatots un vajadzīgs un tam būtu jābūt stabilam arī ilgtermiņā, uzskata mediju eksperte Anda Rožukalne.
Viena no neizmantotām iespējām, kā ļaut medijiem pašiem pelnīt, būtu ar likuma izmaiņām radīti instrumentus, kas daļu no ienākumiem, ko globālās platformas iegūst Latvijā, ļautu paturēt savā valstī un izmantot mediju atbalstam. Pašlaik Latvijai šajā jautājumā nav patstāvīgas iniciatīvas, bet tā nogaida, kad šis jautājums tiks atrisināts Eiropas Savienības līmenī, sarunā ar Latvijas Radio uzsvēra Anda Rožukalne.
Viņa norādīja: „No tā neesam pasargāti, kā tiks interpretēti mediju uzdevumi un atbildība, ja tiek saņemti sabiedrības līdzekļi, līdz ar to, protams, ir iespēja mainīt pašu līdzekļu iegūšanas struktūru, sākot, protams, ar sabiedriskajiem medijiem. Kā zināms, šie meklējumi ir bijuši un ir mērķis atrast tādu finansēšanas modeli, kas nebūtu tieši atkarīgs no kārtējā budžeta lēmumiem un tiešas politiskas ietekmes. Es domāju, ka digitālais nodoklis vai cita veida finansējums, kas nav tieši no valsts budžeta, arī būtu risinājums komercmediju atbalstam, bet komercmediju atbalstam būtu ļoti nozīmīgi – tieši reģionālo lokālo mediju daudzveidības saglabāšanai –, ka šis atbalsts būtu stabils, nevis projektos balstīts, ka vairākas reizes jāpiesakās. Ja medijs ir pierādījis ar savu darbību, ka tas pamata profesionalitātes kritērijiem atbilst un ka tā mērķis tiešām ir sniegt sabiedrībai nozīmīgu informāciju un risināt sabiedriski nozīmīgas diskusijas, tad būtu nepieciešama ilgtermiņa programma tieši kapacitātes atbalstam, lai būtu atbalstītas pamatvajadzības, un tad medijs varētu investēt pats no saviem līdzekļiem vai citādi iegūtiem līdzekļiem satura kvalitātes uzlabošanā. Es domāju, ka mediju politikas attīstībā mums ir diezgan lielas iespējas. Vienlaikus ir jārēķinās, ka būs pārmetumi medijiem un būs dažādas interpretācijas, kā vārdā tie darbojas. Politiķi vienmēr ir izmantojuši savu apmierinātību vai neapmierinātību ar mediju darbu tieši politiskiem mērķiem, kas, iespējams, ne vienmēr ir saistīti ar to, kāpēc vispār mediji strādā un vai auditorijai ar to ir kāda saikne.”
