Ir aizvadīts sarežģīts mācību gads un varbūt vēl sarežģītāks ir priekšā. Neviens to nezina. Sākumā gribētu, lai jūs pavērtējat aizgājušo mācību gadu.
Kā jums skolā "Patnis" gāja?
Ozola: Mums gāja grūti, tāpat kā visiem, jo pedagoģija, tā ir sociāla māksla. Mēs ļoti ilgojāmies gan pēc kolēģiem, gan pēc bērniem. Bet, tā kā mēs vasaru veltījām dažādu attālinātu metožu apgūšanai, iemācījāmies izmantot dažādas platformas, savstarpēji izdiskutējām, kuru lietosim. Mēs nopirkām ārzemēs jau gatavas programmas, kuras var lietot attālinātajā mācību procesā.
Kā ir – vai privātskolās atšķīrās pagājušais mācību gads vai tas tomēr bija līdzīgs?
Ozola: Būtībā tas ir viens un tas pats. Atšķiras dibinātāji, varbūt atšķiras programmas un pieejas, kā pedagogi sasniedz savu pedagoģisko mērķi, bet skola ir skola. Un kā privātskolās, tā pašvaldību skolās viss ir atkarīgs no vadītāja, no komandas, no kopējās spējas pielāgoties un atrast risinājumus.
Kā jūs vērtējat šogad iegūtās zināšanas un skolēnu uzrādītās sekmes?
Ozola: Man ir ļoti grūti runāt par valsti kopumā, jo nekāda analīze nav veikta. Radio tikai izskanējis ir tas, ka par vienu procentu labāki ir matemātikas rezultāti. Mūsu skolā rezultāti ir absolūti adekvāti, jo esam neliela skola, un tā arī ir privātskolu ideja Latvijā, ka skolas ir nelielas un cenšas pielāgot katram bērnam individuālu risinājumu dažādām situācijām. Mēs visi skaidri zinām, ka bija bērni, kam psiholoģiski bija ļoti grūts attālinātais režīms, bet citi ļoti labi pielāgojās. Tā kā rezultāti bija apmēram tādi, kā bijām gaidījuši. Bet par valsti kopumā vēl jāskatās.
Kaut kādi robiņi jau būs?
Ozola: Protams, ka būs robiņi. Un, runājot par mājasdarbiem, kas šovasar būs jādara, mūsu skola sāks strādāt ar bērniem un vecākiem jau augustā, lai saprastu, kas tad ir iztrūcis. Es domāju, ka daudzas skolas to darīs. Skatīsies katra bērna izaugsmi un domās, kā viņam palīdzēt.
Ar kādām domām jūs sagaidāt nākamo mācību gadu? Kāds tas varētu būt? Tāds hibrīds, droši vien, vai ne?
Visticamāk, ka hibrīds. Mēs runājām ar kolēģiem no Somijas, kuri teica, ka viņi nopietni valsts līmenī strādā pie dažādiem hibrīda modeļiem. Tā arī mēs to darām, un domāju, ka tas arī mūs sakārtos.
Tagad cenšamies katrs savās skolās veidot vēdināšanas protokolus. Es domāju, ka varētu mainīties stundu garumi vai klašu telpas. Piemēram, iesim vairāk ārā. Es ieteiktu neaizmirst šo āra pedagoģiju. To vienkārši vajag ieviest ikdienā. Es domāju, ka cilvēki šajā gadā kļuva daudz elastīgāki. Tie, kuri bija konservatīvāki un stīvāki, varbūt viņiem bija grūtāk. Bet pedagoga profesija pati par sevi liek mainīties.
Es sagaidu, ka nākamais gads tiem, kuri būs sagatavojušies, būs labs gads. Jo mums ir ļoti daudz jaunu ieroču. Tas, ko mēs ļoti ilgi gaidījām – digitalizācija –, tas tagad ir noticis. Mēs esam apguvuši un turpinām apgūt jaunas metodes.
Tad sanāk, ka pandēmija lika izkāpt no ierastās klases, no ierastā sola ārā?
Ozola: Tieši tā. Un uz daudzām lietām liek paraudzīties citādāk. Protams, ka ikviens pedagogs ir dzirdējis par to pašu CO2 piesārņojuma līmeni, kur Veselības inspekcija veica pētījumu un parādījās ļoti slikti rezultāti. Bet cilvēki jau tam nepievērš īpašu uzmanību. Mēs jau vēdinām klases, ejam starpbrīžos, visu darām. Bet tagad mums ir skaidrs, ka tas ir viens no risinājumiem, lai mēs varētu normāli mācīties. Es zinu, ka ir bijis valsts iepirkums, kur 22 skolas tiks apgādātas ar fundamentālām ventilēšanas sistēmām. Bet es domāju, ka ikviena skola par to domā un aicina arī vecākus vai pašvaldības palīgā, jo var būt visādi risinājumi. Nav uzreiz jāieliek fundamentāla ventilēšanas sistēma. Var padomāt par to, kā pamainīt telpas, kā plašāk atvērt logus, varbūt īsākas stundas, vairāk telpaugu. Vienkārši ir jābūt tam gatavam.
Par vakcinēšanos. Jūs minējāt, ka mudināt pedagogus vakcinēties. Kā jūs domājat, vai vakcinācijai pedagogiem ir jābūt obligātai vai brīvprātīgai?
Ozola: Redziet, jautājums par brīvprātīgumu un obligātumu ir ļoti slidens, par to es viedokli neizteikšu. Bet domāju, ka visiem, kas strādā izglītības iestādēs, ir jābūt vakcinētiem.
Lai pasargātu skolēnus.
Ozola: Tieši tā, lai pasargātu bērnus. Ja mēs pavērojam vīrusa dabu, tad ir skaidrs, ka vīruss meklēs iespēju, kā turpināt uzvaras gājienu. Ja vismaz visi pieaugušie būs vakcinēti un lielākā daļa bērnu no 12 gadu vecuma, tad mēs varam pasargāt tos mazākos.
Es, braucot šurp, parunāju ar "Patņa" bērnudārza direktori. Mums ir piecās vietās bērnudārzi un visās vietās mēs stingri ievērojām noteikumus visu gadu. Jāteic, ka saslimstība bija minimāla. Citi vīrusi gandrīz neparādījās. Ja iepriekšējos gados gandrīz katru nedēļu kādam bija rotavīruss. Un tas ir skolās saistīts ar ēdināšanu. Tas jau bija tāds ierasts process. Rotavīruss dzīvo visu laiku. Arī tie bronhīti nemitīgie. Šogad tas neparādījās.
Protams, bija arī tā, ka bērnudārzos nedrīkstēja ienākt vecāki un arī nepiederoši cilvēki. Un tas arī to vidi tādu tīru uzturēja. Ja būs vajadzīgs, tas būs jāturpina. Un, protams, attiecībām par labu tas nenāks. Bet varbūt, ka vecāku sapulces var rīkot ārā, piemēram. Kādēļ ne? Tās ir tās lietas, ko esam iemācījušies, un nebūs tā, ka tagad darīsim visu pa vecam. Nu nebūs tā.
Kā jūs mudināt pedagogus vakcinēties? Vai skaidrojat kaut ko? Kā tas notiek?
Ozola: Mēs kā biedrība uzsākām kampaņu sociālajos tīklos jau februārī. Gan paši ierakstījām videorullīšus, gan zinātnieki izteicās, gan pazīstami pedagogi. Rakstījām daudz viedokļu rakstus un centāmies auditoriju uzrunāt caur sociālajiem tīkliem. Devām arī šo informāciju presei un jāsaka paldies, mediji tiešām bija atsaucīgi un daudz publicēja mūsu sagatavotos rakstus.
Jāpiemin Latvijas lielākā skola, Rīgas Klasiskā ģimnāzija, kur ir slavens direktors Romāns Alijevs. Arī viņa viedokļa rakstu publicējām mūsu kampaņā. Un viņš stāstīja, ka jau oktobrī sāka mudināt savus pedagogus vakcinēties. Un tas parāda, cik ārkārtīgi liela nozīme ir līderim, kurš saprot lietas būtību un spēj motivēt visu kolektīvu. Tā proporcija valstī ir vienāda – puse grib vakcinēties, kādi 40% ir šaubīgie un 10% kategoriski negrib. Alijeva kungs tieši stāstīja, ka ir organizējis darbinieku individuālas tikšanās ar mediķiem. Un katram cilvēkam ir sava sāpe, viņš grib painteresēties, vai nenotiks nekas slikts. Principā viņi panāca 100% vakcinēšanos savā skolā.
Arī mēs to darām, un domāju, ka ļoti daudzi to dara. Nesen arī dzirdēju, ka Siguldas ģimnāzijas direktors Rūdolfs Kalvāns teica, ka, viņaprāt, viņiem pozitīvi bija, ka bija kolektīvā vakcinēšanās, kur pašvaldība bija ļoti aktīva. Es zinu, ka ļoti aktīva pašvaldība bija arī Liepājā, Daugavpilī.
Kā jums šķiet, vai no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) informācija un runāšana ar pedagogiem ir pietiekama šajā jautājumā vai arī tur vajadzētu būt aktīvākiem?
Ozola: Es zinu to, ka šobrīd IZM notiek iepirkums tieši par vakcinācijas kampaņas veidošanu. Jo tad, kad Neatkarīgā izglītības biedrība februārī uzsāka savu kampaņu, mēs jau uzreiz sākām sadarboties ar IZM. Mums bija regulāras tikšanās ar pašu ministri. Mēs tandēmā veidojām šo kampaņu. Tā nebija milzīga mēroga kampaņa, jo mēs kā sabiedriskā organizācija visu to darām brīvprātīgi, mums nav liela budžeta aiz muguras.
Jāteic tā, ka [ir] plaisa starp pašvaldībām un IZM, jo pašvaldības atbild par skolām, bet ministrija būtībā tikai par skolotāju algām un politisko virzību. Ir jābūt vairāk sadarbībai. Es ceru, ka jaunā ministre Anita Muižniece (Jaunā konservatīvā partija) runās vairāk ar pašvaldībām. Jo te mēs vairs nevaram šķirot ne politisko piederību, ne reliģisko pārliecību. Mums ir visiem jāstrādā kopā, lai bērni varētu mācīties klātienē. Mēs esam atbildīgi par bērniem, tā ir mūsu paaudzes atbildība.
Jo tad, kad mums visiem samazinās pensijas, mēs visi kliedzam un brēcam, ka mums ir slikta demogrāfija un tamlīdzīgi. Kurš tad mūs uzturēs? Un tagad viss ir skaidri un gaiši – mēs katrs esam atbildīgi, lai mūsu bērni izaug gan psiholoģiski, gan fiziski veseli.
Mēs zinām, ka sākumskolas mācījās līdz Ziemassvētku brīvdienām. Mums skolās bija pāris gadījumi, kad mazie bērni bija saslimuši. Par laimi, viņi neslimoja smagi. Bet komplikācijas ir tādas, ka viņiem ļoti nāk miegs. Viņi nespēj sakoncentrēties. Viņš sēž datora otrā pusē un skolotāja pamana, ka viņš ir aizmidzis. Nu, tās ir tās Covid-19 sekas. Mēs nedrīkstam to pieļaut vienkārši.
Atkāpjoties no vakcinācijas, kā jums šķiet, kas būs nākamā gada lielākie izaicinājumi?
Ozola: Nevaru pateikt. Man liekas, ka viss būs labi. Ārā spīd saule. Mēs ieguldām ļoti daudz darba, lai skola varētu labi strādāt. Es novēlu visiem izturību un nekreņķēties tur, kur nevajag kreņķēties. Un visiem novēlu izturību!
Un noslēgumā. Pagājušajā gadā ieviesām jauno saturu izglītībā. Pakomentējiet, kā ar to ir gājis?
Ozola: Es domāju, ka kopumā skolām ir gājis labi. Pastāstīšu vienu mazu smieklīgu stāstiņu. Kaut kad pavasarī mūsu skolā bija atklātās stundas, attālinātās stundas. Es arī skatījos šīs stundas. Tad es skatījos divas pirmās klases stundas. Skolotāja strādā, bērni strādā. Es redzu to stundu ekrānā un laba stunda, viss notiek. Un pēc tās stundas es domāju: "Ārprāts, tik neinteresants tas saturs. Es nekad nemācītu bērniem tādā veidā latviešu valodu." Pastāstīju šo direktorei un viņa teica: "Tas ir jaunais saturs, man gan patīk!"
Tas nozīmē to, ka mēs, pedagogi, esam ļoti dažādi. Lai arī es iestājos par inovācijām, tomēr tad, kad ieraudzīju jaunās metodes, man likās, ka es tā nedarītu. Bet arī mums ir jāiet laikam līdzi. Un nākamajā gadā jau citas klases sāks apgūt šo saturu. Es domāju, ka viss notiek uz labu un rezultāti būs redzami.
