Atvērtie faili

#50 "Šitos visus nokopu". Trīs bankām aizdomas par Rimšēviča korumpētību

Atvērtie faili

#52 "Oi, ar rindām - tā ir anekdote!" Kāpēc dažiem onkoloģijas pacientiem nepaveicas

#51 Naida noziegumus pret LGBT attaisno pat ar reliģisku pārliecību

Naida noziegumus pret LGBT attaisno pat ar reliģisku pārliecību

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

"Kašers ar mīļoto vīrieti apsver veidot ģimeni Itālijā" – zem ziņas ar šādu nosaukumu pērn aprīlī kāds vīrietis sociālajā vietnē ierakstīja komentāru: "divi dir***ļi – atšaut!" un pievienoja emocijikonu "ierocis". Šis ir vienīgais gadījums pēdējos gados, kad tiesībsargi agresiju pret homoseksuāliem cilvēkiem atzīst par naida noziegumu. Komentāra autors dabūja četru mēnešu nosacītu cietumsodu.

ĪSUMĀ:

Parasti gan uzbrukumi seksuālajām minoritātēm paliek nesodīti – policisti šīs lietas vienkārši izbeidz.

Pastaiga Ķengaragā

"Tas bija vakars. Un mēs gājām ar manu tā laika dzīvesbiedru pa ielu no Ķengaraga promenādes. Mums līdzi bija suns, franču buldogs, tāds pavisam neliels. Un mēs gājām vienkārši gar tirgu, Ķengaraga tirgu. Gribējām šķērsot tramvaja līniju. Un tur, kreisajā pusē, ir ziedu kioski," savu stāstu iesāka Rīgas Stradiņa universitātes profesors, kultūrpētnieks Deniss Hanovs, atminoties pērnā rudens vakaru, kad viņš uz savas ādas pavisam tieši izjuta, ko nozīmē naids. Abi ar dzīvesbiedru tovakar gāja uz puķu kiosku pēc svaigiem ziediem, ko ielikt vāzēs.

"Un mums garām pagāja divi vīrieši. Tas bija novembris. Tāds mijkrēslis. Viņi pagāja garām. Un tad no aizmugures bija viens tāds ļoti rupjš komentārs par suni. Mēs pagriezāmies, lai uz to kaut kādā veidā reaģētu vismaz ar skatienu. Un tad mēs turpinājām mūsu pastaigu. Un tad es sajutu tādu diezgan stipru sitienu ar kāju pa muguru," atminējās Hanovs.

Viņš pagriezās un, kā pats saka, sākās skaidrošanās. "Kas izraisīja vienam no šiem diviem cilvēkiem tādu, es teiktu, dusmu lēkmi. Sākumā viens, tad abi divi sāka skriet manā virzienā ar dūrēm, ar tādu verbālu agresiju, un bija skaidrs, ka tūliņ būs arī fiziska agresija. Tā kā man nebija agresīvas pieredzes ne ar vienu cilvēku un es īsti nezinu, kā tas ir – sist pretī, lietot vardarbību, es ieskrēju kioskā."

"Arī komentāros bija, ka es nebiju drosmīgs, ka vajadzēja sevi aizstāvēt utt. Jā, varbūt vajadzēja, ja es to prastu darīt."

Hanovs rīkojās tā, kā mēdz darīt Eiropas pilsētās, – meklēja patvērumu publiskās telpās. Piemēram, Berlīnē sabiedriskajā transportā ir zīmītes, ka briesmu gadījumā te var patverties.

"Vienalga, vai tu esi gejs vai sieviete, ebrejs vai vēl kāds, un, ja tev vajag paslēpties, tad sabiedriskā transporta vadītājs ir apmācīts, un viņš zina, ka ir jāatver durvis, lai cilvēks varētu paslēpties. Jo te nav runa par to, ka parādīt, ka tu esi īstais vīrietis un proti kauties, bet ka tev īstenībā jāsargā sava dzīvība un veselība," viņš stāstīja.

Ziedu kioskā Hanovs turēja durvis, kamēr varmākas centās ielauzties iekšā. Draugs palika ārā ar suni un izsauca policiju. Profesors atminas, ka ziedu pārdevēja bijusi šokā un uz viņa lūgumu zvanīt policijai nav reaģējusi. Viens no uzbrucējiem atkailinājies.

"(..) un ir imitējis seksuālu aktu, noņemot savu veļu, parādot man savus dzimumorgānus, piespiežot viņus pie stikla kioska durvīm. To ir redzējis mans bijušais dzīvesbiedrs, ir liecības no viņa puses."

Ierodas policija un aiztur uzbrucējus

Notikuma vietā ieradās policija. Pēc Hanova un viņa drauga apraksta abus uzbrucējus aizturēja. Tiesa, viens no viņiem palicis nezināms, jo likumsargiem nosauca neīstu vārdu un uzvārdu un policija to nepārbaudīja. Policija arī nepārbaudīja abu alkohola reibuma pakāpi, lai gan, pēc cietušā stāstītā, viņi acīmredzami bija dzēruši.

Policistiem viņi skaidroja, ka uzbrukuši, jo neesot paticis, ka divi vīrieši iet apskāvušies. Hanovs saka – tie ir meli. Viņš nestaigā apskāvies, publiska sadošanās rokās vairāk raksturīga tīņu gadiem, kas viņam jau ir garām.

Viņš stāstīja: "Mēs abi zinām, kurā valstī mēs dzīvojam, mēs zinām, kas ir Ķengarags, tas nav gluži, teiksim, Rūpniecības ielas elitārais rajons, piepildīts ar vēstniecību darbiniekiem un ārzemju tūristiem. Mēs zinām, ka tas ir diezgan homofobisks rajons ar vardarbības potenciālu. Mēs to nebūtu darījuši kaut vai elementāras drošības labad."

Pat ja tā būtu bijis, arī homoseksuāliem cilvēkiem ir tiesības apskauties un sadoties rokās. Lai vai kā, uzbrucēju paskaidrojums rāda, ka rīcības iemesls bija nepatika pret vienu konkrētu sabiedrības grupu – homoseksuāliem cilvēkiem. Un viņi savu nepatiku pauda vardarbīgā veidā.

"Tur pats tas pārkāpējs ir visu izklāstījis. Un viņi paši ir to visu piefiksējuši, nosacīti manai pusei labākas liecības nevarētu būt. Man pat nav vajadzīgs neviens liecinieks, viņš pats ir liecinājis pret sevi. Un šādos apstākļos, kur viss ir uz delnas, policija to neredz, tur ir tā problēma."

Hanovs pauda: "Viens no tiem virsniekiem teica, jūs taču saprotiet, paskatieties, kā viņi ir ģērbti, a paskatāties, kā jūs. Un tad es domāju – tas ir kā? Tas ir tā, ka pēc drēbēm cilvēkus vērtē? Tas, ka viņi nosacīti tādi plebeji, bet mēs tādi akadēmiķi... es neteiktu, ka es esmu turīgs cilvēks, man nav arī nekāds statusa apģērbs. Bet, redziet, kādi jūs esat kārtīgi un jauki, bet viņi ir tādi dīvaiņi, ko tad jūs gribat no viņiem! Saredzēt tajā vardarbību un naidu? Es nesaku, ka policija to dara apzināti, viņiem pietrūkst prasmes."

Hanovs uzskata, ka policija notikušo banalizējusi, tomēr iesniegumu uzrakstījis. Izmeklēšanas laikā vienreiz izsaukts uz iecirkni. 

"Tas bija visai smieklīgi, kad mani izsauca. Tās pirmās liecības tika rakstītas ar roku. Tas, ko es darīju, es palīdzēju viņai atšifrēt viņu rokrakstu."

Notikuma vietā bija ieradušies, teiksim tā – ierindas policisti, kuri rajonā tobrīd dežurēja, bet lietu izmeklēja jau rangā augstāka policiste izmeklētāja.

"Plus, viņa palūdza, lai es uzzīmēju to notikuma vietu. Kāpēc? Jo tie policisti, kuri bija dežūrā, viņiem vajadzēja uzrakstīt protokolu un visu piefiksēt. Sajūta, kā 19. gadsimta romānā, kur es kādam palīdzu atšifrēt. Un tad man palūdza uzzīmēt, kur ir tirgus, kur ir tramvajs utt. Bija smieklīgi, ka es tā vērienīgi zīmēju, ka nepietika vietas tramvajam un tad nācās zīmēt no jauna. Tad man piedāvāja bildes, lai es varētu atpazīt, un tad es atpazinu to vienu. Otrais ir pazudis. Bet tas bija viss, citas saziņas nebija," viņš norādīja.

Maijā Hanovs saņēma policijas lēmumu, ka kriminālprocess pārkvalificēts par administratīvā pārkāpuma lietu. Tas nozīmē, uzbrucējus varētu saukt pie atbildības par vieglāku pārkāpumu – sīko huligānismu.

Policijas skaidrojums

"Atvērtie faili" sazvanīja Rīgas Ķengaraga iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas priekšnieku Vladimiru Klaikaltu un lūdza izskaidrot, kāpēc šajā lietā noziegums nav saskatīts.

Klaikalts lika saprast, ka šis temats jau ir apnicis. 

"Tās darbības nebija... [stostās], par kurām būtu... par kurām būtu uzsākta krimināllieta, kuras būtu... [nopūšas] par kurām iestātos kriminālatbildības. Fiziski cietuši nav un tā tālāk. Lai lietu nodotu kriminālvajāšanai, nebija pietiekami visi tie apstākļi. Jo, kas ir huligānisms, par ko var iestāties kriminālatbildība, to var atrast juridiskajā literatūrā."

Uzbrukumu policisti izmeklēja kā huligānismu. Citu krimināllikuma pantu, piemēram, sociālā naida noziegumu policija nesaskatīja.

"Tagad Hanova kungam.. pēc lēmuma saņemšanas par atteikumu viņš var pārsūdzēt 10 dienu laikā. Prokuratūrā. Mēs tagad gaidām. Ja viņš pārsūdzēs, ko lems prokuratūra, tad mēs attiecīgi strādāsim. Ja prokuratūra arī nesaskatīs, tad administratīvā lietvedība un naudas sods paredzēts par to," teica Klaikalts.

Hanovs šo lēmumu jau ir pārsūdzējis. Gan prokuratūrai, gan adresējis to arī ģenerālprokuroram Jurim Stukānam.

Stukāns vienmēr ir uzsvēris, ka uzraugošajam prokuroram ir svarīgi ņemt aktīvu dalību jau pašā izmeklēšanas sākumā. Tātad, ja policija dara ko nepareizi, prokuratūrai jāiejaucas.

"Atvērtie faili" lēmumu lūdza komentēt šīs lietas uzraugošajai prokurorei Sandrai Tūmanei, taču saņēma rakstisku atbildi, ka pārsūdzības dēļ pašlaik viņa nevēlas neko teikt.

Hanovs, kurš vēl cer uz prokuratūras spēju notikušajā saskatīt noziegumu, sacīja: "Mums ir problēma, ka policija neatpazīst. Banalizē šos gadījumus. Un rezultātā cilvēkiem, kuri kļuvuši par šādu noziegumu upuriem, viņiem nav ticības policijas spējām ne tikai sodīt adekvāti, bet īstenībā arī pasargāt mani. Mani, ziedu pārdevēju, manu bijušo dzīvesbiedru, kas tur iedzīvotājs utt. Tāpēc cilvēki izvēlas neziņot, paslēpties un turēt sevī šī naida augļus."

"Kas atstāj arī psihoemocionālas brūces. Un kā mēs redzam citos gadījumos, arī fiziskas. Man ir palaimējies, tas ir bijis salīdzinoši viegli, lai gan dažas dienas vēlāk tas stress, tas vardarbības akts ir spēlējis savu lomu. Es sajutu, ka man ir ļoti nepatīkami atrasties tajā rajonā, man nepatīk, ka man no aizmugures kāds iet ļoti tuvu. (..) Un galu galā mēs esam daļa no Eiropas Savienības civilizētās tolerances telpas. Pat ja es būtu izdomājis turēties ap vidukli vai ko nu viņš teica, man ir tiesības to darīt, tāpat kā pārējiem heteropāriem," teica uzbrukumā cietušais profesors.

Hanovs nav vienīgais, kura mēģinājumi panākt sodu par naida noziegumu beigušies ar fiasko. 

Kristīnes Garinas pieredze 

Kristīne Garina ir viena no lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienības "Mozaīka" dibinātājām.

Viņa stāstīja: "Es saņēmu sociālajos tīklos no vienas un tās pašas personas, kas rakstīja man, rakstīja man tiešus draudus, ka, ja es turpināšu organizēt praidus, tad man jāsāk meklēt zārks. Un ziemā man varētu uzkrist lāsteka, un tas bija tāds ļoti konkrēts. Nu, par to zārka meklēšanu es sapratu, ka tā ir ļoti konkrēta lieta, ar ko man būtu jāvēršas policijā."

"Tāpēc es tajā laikā aizgāju uz policiju, jo praids ir viena no lietām, ko es daru. Nav tā, ka es to pārtraukšu darīt dēļ draudiem."

Draudus Garina saņēma jau pirms kāda laika, 2016. gadā.

"Ko policija darīja? Man īstenībā tādas divējādas sajūtas, es varu arī iejusties policijas lomā." 

Viņa domā līdzīgi kā Hanovs, ka policijai trūkst izpratnes un zināšanu šādu lietu šķetināšanā. 

"Policija nebija ļoti noliedzoša vai negatīva, bet tā kopējā doma bija, kā es sapratu, ka mani mēģina novirzīt nerakstīt iesniegumu, jo neviens jau neko nevarēs darīt, lai gan es teicu, ka mums ir persona ar vārdu, uzvārdu, ar fotogrāfiju sociālajā tīklā, ar savu profilu, ne anonīmu. Atverot šo profilu, tu redzi fotogrāfijas ar draugiem, tas nav kaut kāds anonīms konts, kas mēģina slēpties," izklāstīja Garina.

Viņa turpināja: "Tajā brīdi tā situācija bija smieklīga, jo policijas iecirknī man teica, ka mēs vispār nevaram šim piekļūt, jo sociālie tīkli mūsu datoros ir nobloķēti, lai mēs nesēžam sociālajos tīklos visu dienu. Mēs vispār neredzam šo ziņu! Un otrs, ka, pat ja mēs piekļūsim šai ziņai, nav garantēts, ka mēs varēsim atrast, kas tā ir par personu. Lai gan ir foto un vārds, uzvārds, bet informācijai mēs piekļūt nevaram jebkurā gadījumā, nu tas ir diezgan bezcerīgi. Jā, es saprotu, ka tā ir problēma, bet palīdzēt mēs droši vien nevarēsim."

Šī atbilde ir līdzīga tām, kuras var lasīt "Mozaīkas" apkopojumā par visām pēdējo gadu sūdzībām policijai.

Piemēram, par interneta komentāru, kurā kāds homoseksuāliem cilvēkiem novēlē saņemt lodi galvā, lieta atteikta, jo rakstītājs nedzīvo Latvijā un tāpēc viņa viedokli noskaidrot nav iespējams. Savukārt par komentāru "Pi****! Visus viņus nošaut" – kriminālprocess nav sākts, jo secināts, ka noziegums nav noticis Latvijā. Tā autors dzīvo Īrijā, un komentāru rakstījis no turienes.

Citā gadījumā policisti kā iemeslu minējuši naida kurinātāja reliģisko pārliecību. Cilvēks, kurš interneta komentārā aicināja gejus nošaut, sacījis, ka saskaņā ar viņa bībeliskajiem uzskatiem par gejiem publiski nav jārunā.

Šādu argumentu nesāktām lietām ir daudz. Tāpat ir vesela virkne iesniegumu, uz kuriem vispār nav nekādas atbildes. Tātad var secināt, ka internets tomēr ir anonīma vieta, kurā valda visatļautība.

Par to liecina arī "Mozaīkas" pārstāves Kristīnes Garinas iesnieguma liktenis.

"Un, jā, saņēmu atteikumu, ka lieta netiks ierosināta, jo nav iespējams noskaidrot šo personu. Lai gan personai bija vārds, uzvārds, fotogrāfija un sociālo tīklu konts."

Lēmumu viņa nepārsūdzēja. Vienkārši nobloķēja ziņu rakstītāju.

Garina sacīja: "Ja padomā par cilvēku, kurš ir saskāries ar uzbrukumu, tad kā lai viņš zina, kā viņam pārsūdzēt, uz kāda pamata. Tur vajadzīgas kādas padziļinātas zināšanas. Es tajā brīdi padevos, varbūt nevajadzēja, bet es sapratu, kas tas ir bezcerīgi."

Cilvēki "Mozaīkai" regulāri ziņo par dažāda veida vardarbību.

"Mēs dzirdam ļoti daudz to, ka policija mēģina atrunāt rakstīt šos iesniegumus, jo – jēgas jau nebūs, mēs tāpat nevaram atrast. Tas ir pārāk sarežģīti. Cilvēki netiek iedrošināti turpināt šo procesu, tieši otrādi, viņiem tiek ieteikts, varbūt, ka nevajag, varbūt, ka tas nav tik nopietni. Cilvēkam, kurš ir saņēmis draudus, tas ir diezgan nomācoši, ka varbūt tas nav nopietni. Bet tavai dzīvībai tas ir nopietni!" atklāja Garina.

"Man ir viens interesants piemērs par cilvēku, kuram arī draudēja. Draudēja konkrēti tieši viņu nosist, Latvijā. Viņš aizgāja uz policiju – kad sitīs, tad nāciet!"

"Es saprotu, ka draudi var būt arī tukši vārdi, bet var arī nebūt. Un, manuprāt, ir svarīgi izmeklēt arī tos tukšos vārdus, pat ja tie nekur nenovedīs un tur nebūtu uzbrukums, nekā neizmeklēt kaut kādus draudus, kur būtu tas uzbrukums. Mēs vienkārši esam to palaiduši garām, mums licies, ka, ai, tie ir tikai vārdi," stāstīja Garina.

2019. gadā "Mozaīka" saņēma ziņas par 20 dažāda veida uzbrukumiem seksuālajām minoritātēm.

"Mozaīkas" valdes loceklis Kaspars Zālītis teica: "Un tas ir tikai tas, ko mēs zinām. Tā ir piekaušana, mantas bojāšana, zīmēšana uz durvīm. Šantāža – es tūlīt to pateikšu visai tavai ģimenei un visiem taviem pārējiem draugiem. Tā ir informācija, kas nonāk pie mums, jo mums cilvēki zvana un prasa, ko man tagad darīt."

Pērn ziņots par trijiem gadījumiem. "Viens bija ārkārtīgi smags gadījums, kur cilvēks nevērsās policijā. Tā bija piekaušana, cilvēku piekāva, viņš aizbrauca uz slimnīcu, viss, un atteicās no jebkādas tālākās darbības. Vēl ir viena lieta, kas bija Jūrmalā, kur arīdzan divi puiši bija sadevušies rokas pie jūras. Kuriem arī bija uzbrukts, tika izsaukta policija, tā gan bija pašvaldības policija, kas pateica, ka tas nekas nav, ko jūs te vispār staigājat, ejiet prom," viņš atminējās.

Zālītis pastāstīja arī par puisi kādā lauku reģionā, kura mājas logus regulāri apmētā ar akmeņiem. Iemesls – viņš ir gejs.

Var rasties iespaids, ka uzbrukumu ir maz 

Kopumā "Mozaīkas" statistika – trīs sūdzības gada laikā – var atstāt iespaidu, ka uzbrukumu ir maz.

"Mēs redzam Vācijas, Zviedrijas, Lielbritānijas lietas, tās lietas ir mērāmas tūkstošos gada laikā. Un te ir jautājums retorisks, vai tas nozīmē, ka Lielbritānija, Zviedrija, Vācija bīstamākas valstis kā Latvija?" viņš retoriski vaicāja.

Zālītis ir pārliecināts, ka tieši pretēji, – cilvēki šajās valstīs zina savas tiesības, zina, kur vērsties. Un viņi ir pārliecināti, ka uzbrukumu izmeklēs.

Viņš norādīja: "Tas, kas ir Londonas policijā, kas ir bijusi arī šeit un mūsu policijai arī stāstījusi, ka viņiem ir tā saucamās uzticības personas, kas palīdz šo noziegumu izmeklēt. Kas palīdz intervēt cilvēkus, kas zina situācijas, kurās cilvēki var nonākt."

"Mozaīkas" pārstāvis salīdzina ar vardarbību ģimenē. Pirms sabiedrībā par to sāka runāt un policija kopā ar likumdevēju ķērās pie normatīvu uzlabošanas, ziņojumu par vardarbību ģimenē bija maz.

"Tas nozīmē to, ka cilvēki nejuta vajadzību ziņot policijai, bet tanī brīdī, kad mēs redzējām, ka šie jautājumi tiek risināti, uzreiz tie cipari pieaug. Un tas nenozīmē, ka tikai tad sāka ģimenē viens otru sist," sacīja Zālītis.

Kur ir klupšanas akmens? 

Ja būtu skaidrs regulējums, ka uzbrukumi seksuālās orientācijas dēļ ir naida noziegums, un sabiedrība redzētu, ka par tiem soda, tad ziņojumu būtu vairāk.

Policijas klupšanas akmens ir krimināllikuma 150. pants. Tas paredz atbildību par sociālā naida un nesaticības izraisīšanu atkarībā no personas dzimuma, vecuma, invaliditātes vai jebkuru citu pazīmju dēļ, ja ar to radīts būtisks kaitējums. Seksuālā orientācija šajā uzskatījumā konkrēti nav nosaukta, līdz ar to sanāk, ka nav arī naida noziegumu pret seksuālajām minoritātēm. Vēl viens izaicinājums – pierādīt būtisku kaitējumu.

Saeimā šopavasar parādījās iniciatīva likumu grozīt. Taču debašu līmenis par priekšlikumu brīžiem daudz neatpalika no interneta komentāriem.

Saeimas deputāts Andrejs Judins ("Jaunā Vienotība") bija iesniedzis priekšlikumus grozīt divus likuma pantus, kas saistīti ar naida noziegumiem.

Minētajā 150. pantā precīzi pateikt, ka naida noziegumi ir arī tādi, kas veikti seksuālās orientācijas dēļ, un atteikties no vajadzības pierādīt būtisku kaitējumu. Līdzīgi kā tagad likums neprasa pierādīt būtisku kaitējumu, kad runa ir par nacionālo, etnisko vai rasu naida izraisīšanu.

"Ja kāds raksta, ka kādas tautības cilvēki nav pilnvērtīgi, tas jau ir noziedzīgs nodarījums. Ja kāds raksta, ka cilvēks seksuālās orientācijas dēļ nav pilnvērtīgs, tad nav par ko runāt, jāgaida būtisks kaitējums," teica Judins.

Un otrs Judina priekšlikums attiecas uz krimināllikuma pantu, kas pastiprina cilvēka vainu kāda nozieguma izdarīšanā. Tad sods var būt bargāks. Patlaban ir paredzēts, ka atbildība ir jāpastiprina, ja noziegums ir izdarīts rasistisku, nacionālu, etnisku vai reliģisku motīvu dēļ.

Deputāts norādīja: "Es piedāvāju kā atbildību pastiprinošu apstākli, ja tas ir izdarīts personas seksuālās orientācijas dēļ. Ikvienam ir skaidrs un saprotams, gadījumā, ja pārkāpums veikts, piemēram, nacionālā naida dēļ, ka tas ir nopietni, nacionālā identitāte ir ļoti svarīga katram cilvēkam. Tāpat arī seksuālā orientācija, pie tam vienalga kāda – heteroseksuāla, homoseksuāla. Šī identitāte ir ļoti svarīga."

Daži deputāti uz priekšlikumiem reaģēja agresīvi. 

Pie frakcijām nepiederošais Saeimas deputāts Aldis Gobzems ("Likums un kārtība") izteicās: "Es uzskatu, ka pilnīgi nedrīkst nekādā gadījumā atbalstīt šo priekšlikumu, jo es tagad skrienu pa rajonu un, ja man priekšā nāks tāds nobarojies vepris un izšķaidīs man seju, jo viņam nepatīk skrējēji vai nepatīk politiķi... Ar ko tas atšķiras, tas būs tā saimnieciski. Divi džeki izkāvās. Vai, piemēram, man nepatīk idioti, un es Judinam izšķaidu seju, tas arī pa prasto."

"Es uzskatu, ka tas ir idiotisma kalngals, dalīt kaut kādās grupās, jo jebkura vardarbība ir sodāma."

Arī pie frakcijām nepiederošā deputāte Jūlija Stepaņenko ("Likums un kārtība") norādīja: "Piemērot šī brīža normas attiecībā uz jebkuru naidu, vai tas ir vērsts pret kristiešiem, vai tas ir vērsts pret daudzbērnu māmiņām, vai tas ir vērsts pret cilvēkiem, kas griež mežu, vai pret cilvēkiem, kas audzē suņus, pilnīgi vienalga pret kādu cilvēku grupu šis naida noziegums ir veikts, šobrīd problēmas piemērošanā nav. Kāpēc būtu jāizceļ citas grupas, man nav skaidrs."

Atbildības pastiprināšanu atbalstīja arī ģenerālprokurors Juris Stukāns.

"Kas tad ir mainījies? Mainījies tas, kāda šobrīd ir sabiedrības attieksme pret līdzcilvēkiem. Pret citiem cilvēkiem. Pret dažādām sociālajām grupām. Un tur ir tā jēga."

Taču neviens Judina priekšlikums Juridiskajā komisijā neguva vairākuma atbalstu. Līdzīgus grozījumus vēl ir iesnieguši "Attīstībai/Par!" deputāti. Komisijā tie vēl nav skatīti, taču var sagaidīt līdzīgu balsojumu.

Pagaidām vienīgais, ko Juridiskās komisijas deputāti atbalstīja, ir Tieslietu ministrijas piedāvājums pantā par pastiprinošiem apstākļiem iekļaut jebkuru sociālo grupu, seksuālās minoritātes vārdā nenosaucot.

Ministrijas Krimināltiesību departamenta direktore Indra Gratkovska turpināja: "Labāks tomēr būtu risinājums, ja šis pastiprinošais apstāklis attiecas uz jebkuru sociālo naidu, nevis šauru sociālo grupu. Jo nebūsim droši vien naivi, ja šodien tas seksuālās orientācijas jautājums ir tāds saasinājies un jūtīgs, tad nekur nav teikts, ka rīt, parīt, pēc gada nebūs cita sociāla grupa pietiekami aktuāla, lai to ietvertu."

Tieslietu ministres pārstāve Gratkovska uzskata, ka par uzbrukumiem homoseksuāliem cilvēkiem jau tagad var saukt pie atbildības pēc vairākkārt piesauktā 150. panta, kurš runā par sociālo naidu, un neredz vajadzību to grozīt.

"Man šķiet, ka problēma nav regulējumā, bet tajā, ka trūkst dziļas izpratnes par to, kā šie konkrētie gadījumi ir vērtējami. Te drīzāk ir stāsts par masveida apmācībām, sākot ar izmeklētājiem. Vajadzīga izpratnes un zināšanu celšana. Tas ir tas, kā šobrīd laikam fundamentāli pietrūkst," viņa teica.

Gatavojot šo raidījumu, Valsts policijas vadības viedokli uzzināt neizdevās. Preses dienestā norādīja, ka policijas priekšnieks Armands Ruks visu jau pateicis LTV raidījumā "Viens pret vienu". Tajā, starp citu, Ruks pauda, ka neredz vajadzību likumu grozīt. 

"Es domāju, ka tas bija tāds sasteigts solis, jo likumā ir instrumenti, kā cīnīties ar šiem noziegumiem, savlaicīgi tos identificēt, tas ir metodikas jautājums un arī komunikācijas jautājums," viņš sacīja. 

Galavārds par šiem likuma grozījumiem bija Saeimas deputātu ziņā. Balsojums notika trešdien, 9. jūnijā, dienu pirms raidījuma izskanēšanas.

Juridiskās komisijas lēmums apbēdināja Hanovu: "Politiķi ar saviem lēmumiem pauž: ejiet, jūs drīkstat uzbrukt, jūs drīkstat paust naidu, jūs drīkstat sist, mēs jums to atļaujam, mēs esam kopā ar jums."

"Cilvēka ķermenis joprojām pieder politiķiem, sievietes ķermenis joprojām pieder politiķiem, mīla ir kontrolējama un apspiežama. Mēs kādreiz ļoti gribējām brīvību, brīvību, ko mums atņēma padomija un okupācija, KGB un visi pārējie, bet mēs rīkojamies līdzīgi, mēs apspriežam citādi domājošo, citādi mīlošo, cilvēku, kas tic citam dievam. Man ir ļoti skumji, ka mūsu politiķi ir uzkundzējušies mūsu prātiem un nozog mūsu brīvību," viņš pauda.

"Visi tie, kuri kurina naidu, arī politiķi, ir bijuši klāt tajā kioskā."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti