Panorāma

Latvijas karavīri piedalās militārās mācībās Lielbritānijā

Panorāma

Izstāde «Latvijas gadsimts» pulcē daudz interesentu

Nacionālie partizāni, represijas un perestroika – kā nonācām pie 4.maija

Nacionālie partizāni, represijas, perestroika - ceļš līdz 4. maijam

Kad atceramies 4.maiju pirms 28 gadiem, pieminam cilvēkus, kas ar asarām acīs un dūrēs sažņaugtām rokām pie Saeimas nama skaitīja Augstākās padomes deputātu balsis par labu neatkarībai. Bet pirms vairāk nekā 70 gadiem – Otrā pasaules kara izskaņā – Latvijas neatkarībai tikpat kaislīgi ticēja daudzi tūkstoši cilvēku, kas apvienojās nacionālo partizānu kustībā.

Domicellai Pundurei ir 90. Vasarā viņai patīk šiverēt pa dārzu, puķu podi stāv arī visās istabās. 17 gadu vecumā viņa kopā ar tēvu aizgāja mežā, pievienojās Nacionālajiem partizāniem. Domicellas tēvs Latvijas brīvvalsts laikā bija aizsargs, vēlāk strādāja arī policijā, atceras sirmā kundze:

"Kad jau sāka mūs vajāt, terorizēt, kur ir tēvs - un vairāk ne mammu, bet mani, un man bija tikai 17 gadu, nelika mieru, staigāja un solījās vest prom mani -, tāpēc tēvs mani arī aizveda uz to [partizānu] nometni."

1945.gada 2.martā Stompaku purvam, kur partizānu nometnē dzīvoja ap 300 cilvēku, uzbruka krievu armijas karavīri. No uzbrukuma izdevās aizbēgt. Pēc daudzu dienu klaiņošanas Domicella atgriezās mājās. Tēvs gan palicis dzīvot mežā. Partizānu nometnē jaunā meitene iepazinās ar savu nākamo vīru. 1948.gadā apprecējās, gadu vēlāk - 1949.gadā – jauno ģimeni izsūtīja uz Sibīriju: 

"Vairāk jau vīra dēļ - viņš arī bija mežā - es un mamma un vīrs bijām Sibīrijā, 11 gadu kā viena diena Sibīrijā, Omskas apgabalā. Mēs bijām kolhozā, mēs badu, kā saka, necietām, bet visādi cilvēki jau bija. 1960.gadā atgriezāmies atpakaļ."

Domicella Pundure Sibīrijā

Šīs Latvijas vēsturei tik nežēlīgās lappuses būs aprakstītas arī topošajā Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā. Profesore Daina Bleiere, kas veidojusi šķirkli par Latvijas otrreizējo okupāciju, saka – vēl līdz 50.gadu vidum cilvēki dzīvoja ar cerību, ka neatkarību izdosies atjaunot, tāpēc gan partizānu kustība, gan miermīlīgākas pretošanās formas bija izplatītas. Taču represijas pret cilvēkiem, kas pretojās režīmam, bija pārāk nežēlīgas, un 50.gadu beigās kļuva skaidrs – Latvijas atrašanās Padomju Savienībā ir fakts, pie kura jāpierod:

"Tas nenozīmē, ka cilvēki bija samierinājušies vai apmierināti ar padomju režīmu. Cilvēki kopumā lielākā daļa, varētu teikt, piemērojās, izgāja uz kompromisiem, kaut kādā viedā mēģināja iedzīvoties šajā režīmā un spēlēt pēc tā noteikumiem. Bet te vienmēr bija tas svarīgais jautājums par robežu, cik tālu šī piemērošanās, konformisms var iet."

80.gadu vidū sākās pārmaiņu process pašā Padomju Savienībā. Vara vairs neizmantoja represīvas metodes opozīcijas apspiešanai. Pretošanās kļuva masveidīga, neatkarības centieni uzplauka ar jaunu sparu, un mēs sagaidījām 4.maiju un Neatkarības deklarāciju.

"Tas bija politisks lēmums un tas bija lēmums, kas prasīja drosmi. Mēs izmantojām – un ne tikai Latvija, bet arī Igaunija un Lietuva, Baltijas valstis kopumā, - mēs izmantojām to situāciju, kas radās perestroikas rezultātā, 80.gadu otrajā pusē, bet mūsu nopelns ir tas, ka mēs to pratām izmantot," uzsver profesore.

Domicella Pundure tikko no Valsts prezidenta rokām saņēma Viestura ordeni par nopelniem valsts neatkarības aizstāvēšanā. Šī bija ļoti skaista diena, viņa saka.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti