Panorāma

Beļģijas karalis atvainojas Kongo prezidentam par vardarbību

Panorāma

Atceļ prasību pēc sejas aizsega sabiedriskajā transportā

Mūžīgie bērni: vai esošais atbalsts sasniedz mērķi?

«Mūžīgie bērni»: vai esošais atbalsts sasniedz mērķi?

Vecāki, kuri audzina bērnus ar invaliditāti, ir šo bērnu mūža terapeiti, kuriem pašiem sociālā atbalsta nav. Nav apmaksātas psihoterapijas, lielākajai daļai vecāku nav arī iespējas kaut uz diennakti atpūsties. Ar pašreizējo atbalsta sistēmu izdegšana ir neizbēgama. Jo, izrādās, ka arī informācija par valsts un pašvaldību sniegtajiem bezmaksas pakalpojumiem jāmeklē kā adata siena kaudzē.  

Jana Krūmiņa ir četru bērnu mamma. Viņas 11 gadus vecajai meitai Katrīnai kopš dzimšanas ir smagi kustību traucējumi.

“Mēs, viņu gaidot, zinājām, ka bērniņš būs ar īpašām vajadzībām, bet bija tāda pilnīga neziņa, bija biedēšana no ārsta,” atceras Jana.

«Mūžīgie bērni»: vai esošais atbalsts sasniedz mērķi?Vita Anstrate

    Ir emocionāli smagi pieņemt, ka daudzas slimības nevar izārstēt un nav tādu medikamentu, kas palīdzētu bērnam kļūt veselam. Katrīnai ienākot ģimenē, vecākiem nebija skaidrs, kur meklēt palīdzību, kā dzīvot tālāk.

    Visas zināšanas iegūtas pašmācības ceļā, jo gatavu recepti neviens rokās neieliek. Likumos īpašo bērnu ģimenēm paredzēta virkne atbalsta pasākumu, taču visbiežāk tā arī paliek – tikai likumā.

    “Uz papīra viss izskatās skaisti, bet realitātē lielākā daļa pakalpojumu nestrādā vai tu pat nemaz pie viņiem netiec,” atzīst Jana.

    Piemēram, Katrīnai valsts apmaksā sabiedrisko transportu. Vilciens, kas ved pie speciālistiem Olainē, jāpiesaka labu laiku iepriekš. Ģimenes, kurās aug bērni ar garīgu atpalicību, vieni braukt nevarēs. Nevarēs arī apmeklēt muzejus bez maksas. Nevarēsi saņemt nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi, jo tā nepienākas tiem, kuri īrē, tikai savam īpašumam. Arī samaksa par mājokļa pielāgošanu esot ačgārna. Vispirms īpašums jānodod ekspluatācijā, un tikai pēc tam drīkst pielāgot, kas nozīmē pabeigto atkal uzlauzt un remontēt.

    Meita Katrīna un mamma Jana Krūmiņas

    "Mūžīgie bērni"

    Latvijas Radio, Latvijas Televīzijas un pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:baltica” projekts “Mūžīgie bērni” apskata jautājumus, kas saistīti ar bērniem, kuru slimības tiem neļaus kļūt patstāvīgiem visa mūža garumā, pievēršoties dažādām problēmām, ar kurām saskaras šādas ģimenes. Problēmu, ar kurām jāsaskaras, ir daudz – vecāki, rūpējoties par bērnu ar invaliditāti, izdeg, pamet darbu un nekrāj sev naudu vecumdienām, atbalsta pakalpojumi ir ierobežoti un saņemami garā, birokrātiskā un reizēm pat absurdā ceļā. Tāpat atpūtas iespējas vecākiem, kuriem jārūpējas par bērniem ar smagu invaliditāti, ir ierobežotas, ir grūti dabūt labu un pieejamu asistentu, bet citas iespējas atstāt bērnu citu rokās uz laiku ir neelastīgas.

    Jana vaicā, vai tomēr nevajadzētu ļaut izremontēt, pielāgot labierīcības, uzbrauktuvi un visu citu, pēc tam saņemot par to samaksu.

    Arī “atelpas brīdis” – īslaicīga bērna pieskatīšana - izskatās skaisti tikai uz papīra.

    “Lielai daļai viņš nemaz nav pieejams. Šis pakalpojums kā tāds ir absurds - ka tev ir bērns jāievieto institūcijā, lai tu atpūstos un baudītu labu laiku,” skaidro Jana.

    Ģimenes vaicā – vai šo naudu nevarētu tērēt speciālistu samaksai, kas bērnu pieskatītu un dotu vecākiem atelpu bērnam pazīstamā vidē.

    Vai valstij tiešām miljoni jātērē pakalpojumiem, kurus ģimenes neizmanto?

    “Manuprāt, vajadzētu būt tādam virtuālās naudas grozam, kurā ir tā virtuālā nauda. Un tad varbūt es viņu netērēju “atelpas brīdim”, varbūt pat netērēju asistentam, bet es to daru brīvprātīgā kārtā,” spriež Jana.

    Aptuveni pirms pusgada noslēdzās pilotprojekts, kurā ģimenes ar īpašajiem bērniem varēja saņemt jebkādus bērnam vajadzīgos pakalpojumus, un šāds individuālā budžeta modelis labi strādā ārvalstīs, atzīst Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš.  

    “Pašlaik izskatās, ka būtu nepieciešams speciāls likums tieši šim. Iesim ar visiem apsvērumiem un kalkulācijām uz valdību un tad gaidīsim, skatīsimies, kāds būs politiskais lēmums,” saka Dūdiņš.

    Daudzi vecāki neslēpj, ka ir izdeguši, mokās ar bezmiegu, reizēm vakarā izdzer vairākas vīna glāzes, lai iemigtu.

    Emocionālā spriedze, ikdienā pavadot laiku ar savu slimo bērnu, ir augsta. Bet valsts emocionālu atbalstu sniedz tikai vienu reizi - tad, kad bērnam piešķir invaliditāti. Tad pienākas desmit vizītes pie psihologa. Un, izrādās, ka daudzi arī par to nemaz nezina. Un arī Labklājības ministrijā atzīst, ka šis pakalpojums nav pieprasīts. Bet kāpēc?  

    “Tu saņem to pakalpojumu tikai tad, kad tu ej un jautā, un prasi. Man ir bijis gadījums, kad sociālais darbinieks saka - kam jums psihologs, jums mājās ir vīrs. Un pēdējais vispār bija “bomba”:

    kad pirms trijiem gadiem gāju lūgt psihologa palīdzību, viņa man saka – priekš kam jums psihologa pakalpojums? Jūs labi izskatieties. Jūs rāda televīzijā,” atceras Jana.

    “Man ir 480 darbinieki. Protams, ir tādi, par kuriem es savā ziņā varu likt galvu ķīlā, ka viņi nekad nebūs rupji. Ir tādi, par kuriem neesmu tik ļoti pārliecināts,” atzīst  galvaspilsētas Sociālā dienesta direktors Ervins Alksnis.

    Labās ziņas, ka kopš šī gada aprīļa klienti paši var izvēlēties, vai doties pie sociālā dienesta apmaksātā psihologa vai izvēlēties savu speciālistu, kuram sekos 30 eiro līdzfinansējums. Piemēram, vizīte pie izvēlētā speciālista maksā 40 eiro, tad 30 finansē dome, bet desmit jāsamaksā pašam vecākam. Rīgā tagad var saņemt arī divdesmit, ne tikai desmit konsultācijas. Tad gan būs ar domi jāslēdz līgums, un šāda iespēja pagaidām izmantota tikai vienu reizi.

    Šādu variantu par labu atzīst psihoterapeits Artūrs Miksons, kas strādā ar šādām ģimenēm.

    “Drīzāk varētu runāt par to, kurš un kā šīs desmit konsultācijas nodrošina. Tur varētu runāt par to, ja valsts nav gatava pilnīgi visiem apmaksāt vai milzīgu programmu taisīt, tad vismaz – kuri ir tie specifiskie speciālisti, kuri ir trenēti konkrēti ar šādiem gadījumiem strādāt? Jo desmit reizēs var izdarīt ļoti daudz,” uzsver Miksons.

    Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas departamenta direktore Elīna Celmiņa uz to atbild, ka  “kādā mazā pašvaldībā ar ļoti smagu bērnu droši vien būs grūti atrast kādu psihologu, kurš būtu specializējies ne tikai bērnu ar invaliditāti jautājumā, bet vispār jebkurā specifiskā jautājumā. Nu nav izveidots viens konkrēts saraksts ar psihologiem, pie kuriem drīkstētu iet! Tāda nav”.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Latvijā
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti