Panorāma

Merkele aicina gatavoties «cietajam» «Brexit»

Panorāma

Panorāma

Mūžīgie bērni: aizbrauc, lai dzīvotu

Mūžīgie bērni. Spiesti aizbraukt, lai dzīvotu

Nogurušas no nemitīgās cīņas par izdzīvošanu, rūpējoties par saviem bērniem ar īpašām vajadzībām, ik gadu no Latvijas aizbrauc vairākas ģimenes. Gan savas, gan galvenokārt bērnu nākotnes vārdā nākas pieņemt šo smago lēmumu. Vācija, Beļģija, Lielbritānija, Īrija, Islande – dažas no valstīm, kur esam apzinājuši ģimenes ar īpašajiem bērniem, kuri aizbraukuši no Latvijas. Ir arī ģimenes, kurām bērns ar invaliditāti dzimis ārzemēs un, pieredzot to, kādas katrā konkrēta valstī ir gan veselības aprūpes sistēmas sniegtās iespējas, gan izglītības un bērna nākotnes perspektīvas, vecāki vismaz patlaban nepieļauj domu par atgriešanos Latvijā.

Bērns attīstās, jo sabiedrības attieksme ir pozitīva

Katrīna ir vidējais bērns Lauras Kirilovas ģimenē, viņai drīz būs 9 gadi. Viņa sēž pie galda, rēķina uz pirkstiem, skaļi skaitot līdzi – gluži kā jebkurš bērns, kas pilda matemātikas uzdevumus. Katrīna piedzima Lielbritānijā. Viņas mammai Laurai bija ideāls grūtniecības laiks, labi analīžu rezultāti un nekas neliecināja, ka Katrīna piedzims ar diagnozi Dauna sindroms.

Sākotnēji milzīgs atbalsts nāca no Dauna sindroma asociācijas Lielbritānijā.

“Kad uzzinājām par diagnozi, sākums bija drusciņ drausmīgs, bet mēs aizgājām, kad Katrīnai bija trīs nedēļas, uz pirmo tikšanos, un es ieraudzīju tos cilvēkus, kas ir tik pozitīvi, dzīvespriecīgi, pasaule nav apstājusies tikai tādēļ, ka tāds bērns ir piedzimis,” stāsta Laura. 

Mūžīgie bērni. Spiesti aizbraukt, lai dzīvotuZanda Ozola-Balode

    Katrīna ir dzīvespriecīga, gluži kā citi bērni brauc ar velosipēdu, apmeklē tekvondo, vingrošanu, peld, spēlējas ar māsu un brāli, ar prieku mazajam brālim lasa priekšā grāmatas, īpaši par cūciņu Pepu.

    “Es domāju, ka viņa tik labi attīstās, jo ir sabiedrības attieksme, ka viņi var šeit normāli dzīvot, ka viņi dod iespēju mēģināt, un tas ir pats galvenais. Es citām māmiņām saku – vienkārši ļaujiet bērniem mēģināt. Es arī domāju, ka Katrīna nelasīs, bet viņa lasa tekoši un iemācījās ātrāk nekā [otra] mana meita skolā lasīt,” stāsta Laura.

    “Viss pārējais viņai attīstās ļoti labi, viņa iet parastajā skolā. No diviem gadiem viņa sāka iet parastajā dārziņā, kur viņu ļoti labi uzņēma, un tas arī bija viens no lielākajiem stimuliem, kā viņa attīstījās, kādēļ viņa attīstījās tik labi, jo viņa visu kopēja, ko pārējie bērni dara un pavilkās līdzi. Un tad viņa no 5 gadiem sāka iet parastajā skolā ar asistenta palīdzību. Un skolā pagaidām, paldies Dievam, viss iet ļoti labi,” priecājas Laura.

    Asistents ģimenei nav jāmeklē, to nodrošina skola uzreiz no paša sākuma.  

    Asistents nepieciešams mācībām un arī drošībai, par ko meitene dažkārt mēdz piemirst. Izglītības departaments apmaksā arī meitenes nokļūšanu skolā ar taksometru gan no rīta, gan atpakaļ pēcpusdienā.

    “Bērni jūtas iederīgi tajā sabiedrībā,” secina Laura.

    Un arī par īpašā bērna veselības aprūpi Laurai līdz šim nav bijusi jālauza galva. Viņa saņem regulāri vēstules ar jau norādītiem pieraksta laikiem pie speciālistiem, kā arī papildu tam pabalstos par invaliditāti saņem aptuveni 550 eiro mēnesī.

    Anglija nav laimes zeme, tomēr ikdiena pašlaik ir vieglāka

    Arī Anetes Šulcas ģimenē piedzima bērns ar invaliditāti. Ričards piedzima Latvijā, viņam diagnosticēja cerebrālo trieku un epilepsiju. Puisim ir labi attīstīts prāts, vien ķermenis neklausa.

    Sākotnēji Ričards dzīvoja pilnā ģimenē, vēlāk, kad vecāki izšķīrās, mamma ar dēlu palika bez pajumtes.

    “Situācija bija tāda, ka es izšķīros ar Ričarda tēti. Es pirms tam visu mūžu biju dzīvojusi Rīgā un ar Ričardu mēs dzīvojām Rīgā, Ričarda tēta mājās, un pēc tam man nebija Rīgā, kur palikt, un uzreiz nebija iespējas īrēt, jo visu laiku 9 - 10 gadus, ko dzīvoju ar Ričarda tēti, es nestrādāju, jo strādāt iespējas nebija,” stāsta Anete.

    Anete ar Ričardu pārcēlās uz mazpilsētu, katru dienu braukājot uz dēla skolu, mēģinot nodrošināt bērnam izglītību.

    “Tas ir 2,5 stundu brauciens ar autobusu līdz Rīgai, Ričardam skola bija Rīgā, visas nodarbības bija Rīgā. Taurenē mēs nodzīvojām vienu gadu, un tas bija tāds lūzuma mirklis, kad es sapratu - nē, celties pēc četriem no rīta, lai sešos būtu autobusā, un vēl 2,5 stundas brauktu uz Rīgu, es vairāk tā negribēju,” atceras Anete.

    Tagad Ričardu ik rītu aizved uz skolu un atved no skolas īpaši aprīkots transports. Tiesa, vairs ne dzimtenē. Anete ar dēlu pirms diviem gadiem pārcēlās uz dzīvi pie tuviniekiem Lielbritānijā.

    Mamma no rīta var pamāt ardievas, un bērns ar asistenta palīdzību daļu dienas pavada skolā.

    Covid-19 ierobežojumu laikā divas dienas nedēļā, bet parasti ikdienā katru darba dienu.

    “Šeit viņam ļoti patīk, viņš katru dienu iet uz skolu, un viņam arī nav opcijas neiet. Te ir jāiet obligāti, jo savādāk, ja bērns kādu iemeslu dēļ neapmeklē skolu, liek arī sodus,” skaidro Anete.

    “Pirmajā gadā Anglijā skolotājas teica, ka Ričards ir ļoti labi apguvis angļu valodu un ka viņš pilnībā visu saprot, un viņas ļoti labi spējot ar viņu komunicēt. Pašreiz tiek kārtoti papīri saistībā ar asistentu ārpusskolas nodarbībām, kur Ričards varēs pavadīt savu laiku, kamēr es vēl neesmu atgriezusies no darba,” stāsta Anete.

    “Tad viena lieliska lieta, ko mēs sākām praktizēt, ir “sleep over” klubs. Ričards vienu reizi nedēļā paliek skolā, un tad man sanāk gan diena, gan nakts, gan vēl viena diena, lai atpūstos pietiekami. Latvijā nekā tāda nebija,” norāda Anete.

    “Ja mamma paliek viena pati ar bērnu, šeit tiek piešķirts tāds vientuļās mātes statuss, par ko man ir atsevišķs pabalsts. Ja es viena pati audzinu bērnu, man tiek arī apmaksāta īre pilnībā, man nav jāsatraucas par to,” saka Anete.

    Anete nesauc Angliju par laimes zemi, tomēr ikdiena pašlaik ir vieglāka nekā iepriekš.

    Viņi saņem gan finansiālu atbalstu, gan medikamentus, autiņbiksītes un medicīnas pakalpojumus un apmaksātu speciālo pārtiku, gan transporta pakalpojumus braukšanai uz skolu, gan ergoterapeitu.

    “Mums ir atsevišķi ergoterapeits, ar kuru mēs regulāri sazināmies, viņš arī brauc uz mājām, skatās, kādi palīglīdzekļi Ričardam būtu vajadzīgi,” stāsta Anete. “Mēs labāk jūtamies Anglijā. Bet arī tāpēc, ka te ir ģimene. Mamma un māsa palīdz. Latvijā, tiklīdz es izšķīros, mēs bijām vieni paši ar Ričardu.”

    “Es esmu apmierināta, ka es esmu šeit ar Ričardu, mums te ir ļoti labi,” atzīst Anete. “Es ticu, ka viņam tiks piemeklēta skola vai cita veida izglītības iestāde viņa intelekta līmenim un fiziskajām iespējām, jo Anglijā ļoti tiek ievērots viss, kas attiecas uz bērnu labklājību.”

    Anete pašlaik neplāno atgriezties, un  par atgriešanos dzimtenē nedomā arī Lauras ģimene.

    “Kad reizēm mana mamma grib, lai mēs aizbraucam uz Latviju, es viņai cenšos stāstīt – kā es dzirdu to attieksmi no citu māmiņu stāsta, tas ir viens, ka tev jau tā ir jāpārdzīvo par savu bērnu, kā viņš attīstīsies, kā viņš augs, kā viss viņa dzīvē notiks. Bet, ja tu padomā, ka tev būs vēl ar puspasauli jācīnās par to attieksmi, to negribas. Tad es labāk izvēlos dzīvot, kur labi visiem maniem bērniem, tur arī laimīgi mēs,” saka Laura.

     

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Latvijā
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti