Savā un @Arlietas vārdā izsaku visdziļāko līdzjūtību bijušā ārlietu ministra, diplomāta un ārsta, profesora Georga Andrejeva tuviniekiem un draugiem. Esam zaudējuši izcilu un erudītu cilvēku, kurš ir sniedzis neatsveramu ieguldījumu Latvijas medicīnas un diplomātijas attīstībā
— Edgars Rinkēvičs (@edgarsrinkevics) July 16, 2022
Biedrība norāda, ka Andrejevs uzskatāms par Latvijas Anestezioloģijas un reanimatoloģijas kā profesionālas organizācijas un biedrības, profesionālās izglītības un zinātnes pamatlicēju. Noorganizējis ārstu anesteziologu-reanimatologu kursus Rīgas Medicīnas institūtā, māsu anestēzistu apmācību. Kopš 1966. gada Latvijas Azesteziologu un reanimatologu asociācijas pirmais priekšsēdētājs. Kopš 1973. gada jaundibinātās Rīgas Medicīnas institūta Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras pirmais vadītājs.
Pilsonību mantoju no mātes, un nekad savā dzīvē neesmu uzskatījis vai deklarējis sevi par krievu," par savu izcelsmi rakstīja Andrejevs.
1948. gadā viņš ar izcilību beidza Tukuma septiņgadīgo skolu un iestājās Tukuma 1. vidusskolā, kur viens no viņa klasesbiedriem bija topošais dzejnieks Imants Ziedonis.
"Pārsvarā es biju teicamnieks, skolēnu komitejas priekšsēdis, sienas avīzes redaktors, aktīvs tautas deju pulciņa vecākās grupas dalībnieks," savas skolas gaitas atcerējās Andrejevs.
Karjeru viņš izvēlējās saistīt ar medicīnu; absolvēja Rīgas Medicīnas institūtu un turpināja papildināt zināšanas, līdz kļuva par medicīnas zinātnes doktoru.
Andrejeva lielais ieguldījums Latvijas anestezioloģijas un reanimatoloģijas attīstībā padarīja viņu par vienu no visvairāk cienītajiem ārstiem Latvijā.
"Par profesoru Andrejevu bieži dzirdēts sakām, ka viņš ir viens no gaišākajiem prātiem republikas medicīnas zinātnē. Vēl atliek uzsvērt, ka Georgs Andrejevs ārkārtīgi daudz paveicis tieši praktiskās medicīnas laukā.
Pateicoties viņa ieguldījumam medicīnas praksē, glābtas daudzas jo daudzas cilvēku dzīvības," 1982. gadā, kad profesors Andrejevs svinēja 50 gadu jubileju, par viņu rakstīja žurnāls "Veselība".
Šajā rakstā arī pieminēts, ka ar saviem pētījumiem un oriģinālajām konstrukcijām Andrejevs iepazīstinājis zinātniekus gan Austrijā, Anglijā, Bulgārijā, gan ASV, Meksikā un Japānā. Padomju okupācijas laikā šādi ārzemju komandējumi uz kapitālisma zemēm nebija iespējami bez Valsts drošības komitejas (VDK) akcepta, un šis fakts vēlāk iedragāja Andrejeva politisko karjeru jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.
Atmodas laikā Andrejevs iesaistījies politikā. Savā autobiogrāfijā "Man dāvātais laiks" Andrejevs atceras, ka 1989. gadā viņam piedāvāts kandidēt Latvijas Augstākās padomes vēlēšanās no Latvijas Tautas frontes (LTF) saraksta. Viņš šaubījies, vai pieņemt šo piedāvājumu, bet Andrejevu pārliecinājis viņa kolēģes, Bauskas rajona centrālās slimnīcas Anestezioloģijas nodaļas vadītājas Dagmāras Zicmanes teiktais:
"Profesor, jūs mums mācījāt, kā atdzīvināt terminālā stāvoklī esošu cilvēku. Pašreiz izšķirošā cīņa noritēs par Latvijas valsts un nācijas atdzīvināšanu. Jūs nedrīkstat atteikties, jo kā gan jūs pēc gadiem varēsiet skatīties acīs saviem bērniem un mazbērniem? Jums jāpiekrīt!"
Andrejevs piekrita, un 1990. gadā tika ievēlēts Augstākajā padomē no Latvijas Tautas Frontes saraksta. 1990. gada 4. maijā viņš bija viens no 138 Augstākās padomes deputātiem, kas nobalsoja par Latvijas netkarības atjaunošanu.
1992. gadā, kad amatu zaudēja pirmais atjaunotās Latvijas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, šo posteni uzņēmās Andrejevs, kurš ārlietu ministra amatā nostrādāja līdz 1994. gada vasarai. Šajā laikā tika paveikts liels darbs, lai panāktu Krievijas armijas izvešanu no Latvijas.
Andrejeva karjeru iedragāja tā sauktais "čekas piecīšu" skandāls, jo bija pieņemts likums, kas bijušajiem VDK ziņotājiem liedza iespēju kandidēt Saeimas vēlēšanās, bet izrādījās, ka Saeimā ir pieci deputāti ar šādu pagātni (pārējie bija Edvīns Inkēns, Aivars Kreituss, Roberts Milbergs un Andrejs Siliņš).
Andrejevs atzina, ka "čeka" viņu savervēja vēl 1963. gadā, kad tika reģistrēta viņa aģenta kartīte ar segvārdu "Ziedonis". Andrejevs vēlāk skaidroja, ka viņam kā jaunam, daudzsološam ārstam nācies piekrist rakstīt atskaites "čekai", jo pretējā gadījumā viņam nebūtu ļauts turpināt zinātnisko darbību, papildināt zināšanas ārzemēs.
Andrejeva atzīšanās nesagrāva viņa reputāciju, un arī pēc aiziešanas no ārlietu ministra amata viņš turpināja darboties Latvijas diplomātijas labā. No 1995. līdz 1998. gadam bijis Latvijas vēstnieks Kanādā. No 1998. līdz 2004. gadam darbojies kā Latvijas vēstnieks Eiropas Padomē.
"Visa mana darbība gan kā ārlietu ministram, gan vēlāk kā vēstniekam un it īpaši seši gadi Eiropas Padomē bija nemitīga sistemātisko Kremļa uzbrukumu atvairīšana. Uzbrukumu piesegšanai Krievija veikli izmantoja savu ietekmi starptautiskās institūcijās, Jeļcina laikā mazāk, bet pēc tam Putina atjaunotajā impērijā arvien pieaugošā progresijā," pirms dažiem gadiem intervijā žurnālam "Mājas Viesis" stāstīja Andrejevs.
2004. gadā viņš tika ievēlēts Eiropas Parlamentā un atzīts par Eiropas Gada cilvēku Latvijā.
Pēc politiskās karjeras beigām Andrejevs varēja vairāk pievērsties ģimenes dzīvei un memuāru rakstīšanai. Viņa autobiogrāfija "Man dāvātais laiks", kas iznāca 2018. gadā, ir monumentāls darbs ar vairāk nekā 1200 lappusēm.
1994. gadā, neilgi pirms atkāpšanās no ārlietu ministra amata, Andrejevs presē publicēja atklāto vēstuli saviem vēlētājiem, draugiem un 5. Saeimas deputātiem. Vēstulei viņš bija izvēlējies savdabīgu vadmotīvu, citātu no ASV prezidenta Ričarda Niksona runas 1974. gadā, kad Niksons pēc Votergeitas skandāla paziņoja par atkāpšanos no amata.
“Mēs to domājam, kad kāds no mums dārgajiem mirst; mēs to domājam, kad zaudējam vēlēšanās; mēs to domājam, kad ciešam sakāvi – ka viss ir beidzies. Nav taisnība. Tas ir tikai sākums, vienmēr,”
Niksona teikto piesauca aizejošais ministrs un vēstules beigās piemetināja “Jūsu Georgs Andrejevs”.
