Ķīlis bija izglītības un zinātnes ministrs no 2011. gada oktobra līdz 2013. gada aprīlim.
Izsaku vidziļāko līdzjūtību bijušā izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa tuviniekiem, draugiem un kolēģiem, viņam mūžībā aizejot. Latvija ir zaudējusi erudītu un izcilu zinātnieku, kurš bieži gāja pa priekšu savam laikam. Lai tur viegli, Robert!
— Edgars Rinkēvičs (@edgarsrinkevics) March 19, 2022
Pēdējos trīs gadus Ķīlim bija nopietnas veselības problēmas; intervijās presei viņš stāstījis, ka 2019. gada janvārī zaudējis samaņu un piedzīvojis smagu kritienu uz kāpnēm, pēc tam nācies iziet ilgstošu rehabilitācijas procesu.
Ķīlis ar izcilību beidzis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti, 1999. gadā ieguvis filozofijas doktora grādu Kembridžas Universitātes Sociālās antropoloģijas nodaļā. Ilgus gadus bijis Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors.
2008. gadā Ķīlis atsaucās Valsts prezidenta Valda Zatlera aicinājumam kļūt par Stratēģiskās analīzes komisijas vadītāju.
2011. gadā viņš bija viens no padomdevējiem, kas ietekmēja Zatlera lēmumu rosināt referendumu par 10. Saeimas atlaišanu.
Pēc tam, kad 10. Saeima tika atlaista, 11. Saeimas vēlēšanās labus panākumus guva Zatlera izveidotā Reformu partija. Ķīlis nebija Reformu partijas biedrs, bet 2011. gada oktobrī viņš piekrita ieņemt izglītības un zinātnes ministra amatu, nomainot šajā postenī Rolandu Broku.
“Atceros, ka biju aizgājis uz diskusiju Saeimas komisijā par augstākās izglītības pārvaldības jautājumiem. Redzēju, kā sektors noraka visas iecerētās izmaiņas. Ņēma un noraka! Tad man “piegriezās”. Tas bija brīdis, kad izlēmu, ka varētu kļūt par ministru,” Ķīlis savulaik stāstīja intervijā žurnālam “SestDiena”.
Neapmierinātība ar Latvijas augstākās izglītības sistēmas stagnāciju bija viens no iemesliem, kas Ķīli pamudināja kļūt par izglītības ministru. “Pirms kļuvu par ministru, tik labi nepārzināju Latvijas lokālo akadēmisko vidi, man bija privilēģija nebūt daļai no tās.”
Ķīlis bija apņēmies sākt vērienīgas Latvijas izglītības sistēmas reformas, bet saskārās ar lielu pretesību. Vairākas augstskolas pieprasīja viņa demisiju, pret viņa reformām tika savākti tūkstošiem studentu parakstu.
Ķīlis uz šo viļņošanos noraudzījās ar sociālantropologa interesi. Viens no sociālantropoloģijas trūkumiem ir ierobežotās eksperimentu iespējas, jo cilvēki nelabprāt iejūtas eksperimenta trusīšu lomā. Ministra amatā Ķīlim bija iespēja vērot, kā dažādas grupas reaģē uz viņa priekšlikumiem.
“Tāds materiāls! Parastos apstākļos pie tāda nekad netiktu,” par saviem novērojumiem tolaik dalījās Ķīlis, kurš ministra pienākumu pildīšanas laikā centās atlicināt kādu brīdi, lai veiktu piezīmes par pieredzēto.
Tomēr lielā pretestība pret reformām iedragāja Ķīļa veselību, un viņš vairs nespēja pildīt ministra pienākumus. 2013. gada aprīlī Ķīlis paziņoja par demisiju; viņa vietā par izglītības un zinātnes ministru kļuva Vjačeslavs Dombrovskis.
“Kopš stāšanās amatā esmu pabijis slimnīcā četras reizes – divās no tām, būdams tuvu infarktam. Darbs izglītības ministra amatā ir bijusi milzu slodze, fizisks un emocionāls ieguldījums. Patlaban man būtu sarežģīti nodrošināt darbu uz 200% slodzi, kā tas būtu nepieciešams šajā nozarē,” tolaik atzina Ķīlis.
