Otrā pasaules kara beigās jaunā skolotāja iesaistījās pagrīdes darbā LCP, kuru izveidoja profesors Konstantīns Čakste, lai pretotos PSRS un Vācijas okupācijas režīmam un uzturētu neatkarīgas Latvijas ideju. Valentīne bija sakarniece Ventspils grupā, kuras uzdevums bija organizēt bēgļu slepenu nogādāšanu Zviedrijā. Viņa meklēja laivas, slēpa cilvēkus un šifrēja pagrīdes raidītāja ziņas. Ar Ventspils grupas atbalstu uz Zviedriju aizbrauca apmēram divi tūkstoši bēgļu. Vienā no pēdējām laivām arī pati mēroja riskanto ceļu pāri jūrai, jo vācieši viņu meklēja. Visu mūžu Lasmane dzīvoja Stokholmā. 80. gados viņa izvērsa skaļu starptautisku akciju, iesaistot cilvēktiesību organizācijas, līdz panāca padomju disidentes Lidijas Lasmanes-Doroņinas atbrīvošanu no cietuma un politiskā patvēruma piešķiršanu Zviedrijā.
Pašlaik Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācijā „Dzīvesstāsts” top Valentīnes Lasmanes atmiņu grāmata. Viena no tās veidotājām ir pētniece Māra Zirnīte.
„Valentīne bija ideāliste. To viņa uzsver arī savās atmiņās, ka viņu vienmēr ir vadījusi ideja. Viņai bija svarīgi kalpot kādai lielākai idejai, nedomājot par sevi, cik tas viņai ir izdevīgi. Galvenais, ka viņa var kaut ko darīt vispārības labā. Tā ir ļoti neparasta īpašība. Un tā ir īpašība, kas šo simtu divus ar pusi gadus garo mūžu ir padarījusi ļoti nozīmīgu. Domāju, ka tas ir visai Latvijai un arī tai sabiedrībai, kurā viņa nodzīvoja lielāko mūža daļu – Zviedrijā. Viņai nešķiroja etniskās piederības, viņa kalpoja savai idejai,” teica Zirnīte.
