Jānis Vīksne dzimis 1936.gada 18.septembrī. Viņš bijis LOB prezidents kopš tās dibināšanas 1985.gadā līdz 2008.gadam. Par LOB goda biedru ievēlēts 2008.gadā. Viņš devis lielu ieguldījumu putnu izpētē un aizsardzībā, kā arī sabiedrības izglītošanā.
Vairāk nekā 50 gadus viņa vadībā Bioloģijas Institūta Ornitoloģijas laboratorijā un lauka bāzē Engures ezerā topošie biologi pētīja un izzināja ūdensputnus. Profesora aizrautība, interesantie stāsti un milzīgās zināšanas par putniem tā aizrāva skolēnus un jauniešus, ka arī viņi kļuva par ornitologiem un zinātniekiem.
Kopš 1953.gada profesors Vīksne strādāja Latvijas Universitātes (agrāk - Zinātņu akadēmijas) Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijā, kur pēdējos gadus bijis vadītājs. Jānis Vīksne pētīja ūdensputnu populācijas ekoloģiju un migrāciju. Viņa pētījumi saistīti galvenokārt ar putnu populāciju ekoloģiju (modeļsuga - lielais ķīris), migrācijām, sugu dzīvesvietu ietilpības palielināšanas problēmām.
Pateicoties viņam, piemēram, Latvijas lielais ķīris ir vispusīgāk izpētītā lielo ķīru populācija pasaulē. Par mūža ieguldījumu bioloģijas zinātnē Jānis Vīksne apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni.
Profesors Vīksne kopš 1994.gada bija Starptautiskās Ornitoloģiskās komitejas (Wetlands International) loceklis un no 1991.gada arī Latvijas Republikas delegāts. No 1978. līdz 1995.gadam viņš bija Baltijas putnu migrāciju pētniecības komisijas priekšsēdētāja vietnieks, savukārt kopš 2001.gada arī Ziemeļeirāzijas Ornitoloģiskās komitejas loceklis.
Bijušais LOB prezidents Jānis Vīksne ir redaktors grāmatām "Laucis Latvijā" (krievu val.; 1973), "Latvijas putni. Teritoriālais izvietojums un skaits" (krievu val.; 1983), "Migrējošo pīļu populāciju ekoloģijas Latvijā" (1986) un "Latvijas ligzdojošo putnu atlants 1980-1984"(1989).
Sevišķi liels ir bijis Jāņa Vīksnes ieguldījums mednieku izglītošanā, sagatavojot publikācijas par medījamo putnu noteikšanu un pīļu mākslīgo ligzdvietu izgatavošanu.
Vīksne lasījis lekciju kursus LU Bioloģijas fakultātes maģistrantūrā, kā arī vadījis Jāņa Priednieka, Māras Janaus, Uģa Bergmaņa un Dmitrija Boiko zinātniskās disertācijas.
