Madoniete Biruta Pakalniņa, pārlūkojot sava vīra ģimenes veco pūralādi, nolēma, ka valsts karogam, kas allaž svētkos plīvojis lauku sētas goda vietā un nosargāts cauri garajiem padomju gadiem, īstā vieta ir muzejā. Valsts svētku priekšvakarā viņa ir atnākusi uz krātuvi, lai aplūkotu vecās fotogrāfijas un vēlreiz pieskartos dzimtas dārgumam. „Nu, izliekas tuvs, mīļš un pazīstams..." saka Pakalniņa.
Lai arī vietām laika zobs atstājis savus nospiedumus, muzeja ļaudis apliecina, ka karogs, kura mūžs skaitāms astoņos gadu desmitos, ir labi saglabājies.
„Tas, ka viņu atnesa mums, uzliek tādu ļoti lielu pienākumu to glabāt citām paaudzēm. Viņš ir gatavots ļoti kvalitatīvi – no vilnas dzijas, labs audums un viņš arī ir valkāts, tur var redzēt – daži caurumiņi, tur ir varbūt no lietus palikušas kādas mazas pēdas, bet viņš nav plucis! Tātad tas karogs ir izgatavots ļoti kvalitatīvi," atzīst Madonas muzeja galvenā krājuma glabātāja Laima Garā.
Savulaik karogu savas mājas mastam iegādājušies Pāvils un Emīlija Pakalniņi, īsti latviešu zemnieki, darba rūķi. Pāvils jaunībā dienējis Latvijas armijā, bet vēlāk jau kopā ar sievu Emīliju darba tikumu augstā godā turējuši ne tikai savā sētā, bet arī smagajos darbos kolhozā, par ko pat saņēmuši padomju valsts apbalvojumus. Taču ne jau padomju apbalvojumu dēļ smagi strādājuši.
„Viņiem tas zemes darbs gāja pie sirds! Cits jau viņiem neinteresēja, tikai lai būtu aprūpēta saimniecība, lai augtu viss labi un lai lopiņiem labi klātos, un tā... īsts latviešu darba tikums un sīkstums," norādīja Pakalniņa.
Madonas muzeja krājuma glabātāji ar gandarījumu atzīst, ka līdzās vēsturiskajam mantojumam ne mazāk nozīmīgs ir arī stāsts, ar kādu unikālie eksponāti nonāk muzeja fondos. Pakalniņu dzimtas karogs nācis no mājām, kur pirmajā vietā bijis kārtīgi padarīts darbs savā zemē un ticība Latvijai.
