Latvijas Universitātes antropologi trīs gadu garumā ir pētījuši vardarbību Latvijā pētījumā "Stiprinot ģimenes, kopienas un attiecības".
“Es varu pastāstīt par to, kā Latvijā cilvēki redz vardarbību, ka tas ir kaut kas tāds, kas notiek pie kaimiņiem, kas notiek parka tumšajā stūrī vai pilsētas nelabvēlīgajā rajonā, vai kas notiek pie kādiem psihopātiem – vardarbība nav saistīta ar mani,” teica Putniņa.
"Dod pieci! 2020", seko līdzi tiešraidei!
Labdarības maratons "Dod pieci!" 152 stundu garā tiešraidē šogad vāca līdzekļus, lai palīdzētu cilvēkiem, kas cietuši no vardarbības ģimenē. Minimālais ziedojums 5 eiro palīdz stundu būt drošībā cilvēkam, kurš bēg no fiziskas, emocionālas vai ekonomiskas vardarbības.
Ziedot ar dziesmu iespējams līdz 10. janvārim labdarības maratona mājaslapā dodpieci.lv.
Ja saskaries ar vardarbību ģimenē, palīdzības pieteikuma anketu iespējams aizpildīt "Dod pieci! 2020" mājaslapā.
Sociālantropoloģe stāstīja, ka pētījuma ideja radās, kad pētnieki sākuši darbu pie agrās vardarbības risku novēšanas programmas izveides un ieviešanas. Tās ietvaros bērnudārza skolotājiem tika palīdzēts novērot bērnus un atpazīt problēmas vai grūtības, ar ko bērni saskaras: “Un tad bija tāds klikšķis – speciālisti teica, ka tā nav runa par kādiem zilumiem vai kaut ko ļoti taustāmu, bet ka tās ir lietas, kas notiek ar mums ikdienā jebkurā normālā ģimenē. Un tas ir brīdis, kad mēs saprotam, ka mēs paši esam vardarbīgi. Tas arī mums ļauj palīdzēt saskatīt to, ka vardarbība nav kaut kādos ciparos, aptauju anketās vai mediju virsrakstos vai stāstos, bet ka tas potenciāls ir arī mūsos.”
Putniņa atzīmēja, ka viena no postsociālisma valstu iezīmēm ir sarežģījumi vardarbības atpazīšanā, runāšanā par to: “Skandināvijas valstīs cilvēki ir aizgājuši tālāk un tur vardarbības līmenis it kā pēc cipariem ir augstāks, bet cilvēki arī ir daudz apzinātāki, lai vardarbību neveidotu. Mēs arī [pētījuma] aptaujā vaicājām, cik Latvijas cilvēki ir piedzīvojuši vardarbību un cik ir bijuši vardarbīgi. Un tad 44% teica, ka ir cietuši no vardarbības un tikai 22% bija tādi, kas atzina, ka viņi paši ir bijuši vardarbīgi.”
Pētniece uzsvēra, ka ļoti svarīgi ir arī veidot kopienas infrastruktūras un stimulēt sabiedrības iesaistīšanos, lai palīdzētu cietušajiem un apturētu varmākas, lai veicinātu sistēmas izmaiņas.
“Mēs redzam, kā apkārtējie cilvēki, kā kaimiņi par to runā un iesaistās, un caur šiem mazajiem fragmentiem vardarbības aina kopienā top. Un, ja mēs arī skatāmies uz pirmajiem mēģinājumiem, mēs tādus atklājām – kur pašvaldība nevarēja palīdzēt, lai šī sieviete izrautos, pat pašvaldības speciālisti ieteica atgriezties pie varmākas vīra, jo "tev bērni un saimniecība", "mums nav tev ko iedot, kur dzīvot" un – "ko tad tu darīsi?" Bet tā bija kopiena – tie bija kaimiņi, kas teica, ka tā nedrīkst darīt, kuri aizgāja un sūdzējās, ka tas nav profesionāls padoms, tie bija kaimiņi, kas sameklēja, kur šai sievietei dzīvot un kuri atbalstīja,” klāstīja sociālantropoloģe.
KONTEKSTS
Sešu gadu laikā labdarības maratonā “Dod pieci!” saziedoti kopumā 1,3 miljoni eiro. Katru gadu šī akcija aktualizē kādu Latvijas sabiedrībā nozīmīgu tēmu. Šogad ziedojumi tiek novirzīti atbalstam cilvēkiem, kas cietuši no vardarbības ģimenē. Iepriekšējos gados ziedots senioriem, speciālo asistentu nodrošināšanai bērniem ar īpašām vajadzībām, atbalstam ar vēzi slimajiem pacientiem, bērniem, kas palikuši bez vecākiem, jaunajiem vecākiem un neārstējami slimiem cilvēkiem.
