Mums ir vajadzīgas stipras bāriņtiesas. Intervija ar Bāriņtiesu asociācijas vadītāju

Turpinot pētīt Latvijas bērnu adopciju uz ārzemēm, Latvijas Radio atklāj, ka ārvalstu adopcijas mehānismā iesaistītas bāriņtiesas no visas Latvijas. Visvairāk bērni 2016.gadā adoptēti no Rīgas (32) un Daugavpils (23), kā arī no izmērā krietni mazākiem novadiem. Tā kā par nozari atbildīgais ministrs Jānis Reirs („Vienotība”) norādījis, ka ārvalstu adopcijas jautājumos bāriņtiesas ir galvenais spēlētājs, Radio uz plašāku interviju aicināja aizvadītā gada nogalē jaunievēlēto Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas priekšsēdētāju Auriku Zīveri (no Smiltenes bāriņtiesas).

 

INTERVIJAS 1.DAĻA: ADOPCIJAS STATISTIKA

Vai Jūs esat interesējusies, cik mūsu bērnu ir adoptēti uz ārvalstīm 2016.gadā, kad vēl ministrs nebija iejaucies ar saviem likuma grozījumiem, vismaz mēģinājumiem?

Tā īpaši interesējusies es neesmu. Tā, lai es tur kaut ko pētītu, kaut kādas tendences un statistiku veidotu, šobrīd neesmu par to interesējusies. Man nebija arī tāda iemesla. Kā asociācijas vadītāja es jau tikai ļoti nelielu brīdi esmu. Tikai no 1.janvāra.

Iepriekšējā asociācijas prezidente Baiba Meldere negribēja turpināt šo darbu?

Es saprotu, ka veselības stāvoklis. Tas ir viens no lēmumiem, es saprotu, kāpēc viņa šobrīd arī tā kā pateikusi nē.

Par statistiku jautāju, jo mēs interesējāmies, un iepriekšējos materiālos ministrs sauca ciparus, bet, skatoties Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārskatus, tas cipars ir pavisam cits un lielāks. Kā ir iespējama datu nesakritība, ja runa ir par mūsu bērniem?

Man tas arī ir pārsteigums.

Runājot par Smiltenes bāriņtiesas pārskatu, Jums bija viens bērns 2016.gadā. Vai varat paraksturot to gadījumu?

Divi bērni bija, bet gadījums ir viens. Divi bērni bija uz ārzemēm. 13 un 14 gadus veci pusaudži, kuriem Latvijā nebija adoptētāju un līdz ar to viņu vecākiem bija jau 2015.gadā atņemtas aizgādības tiesības. Tur bija vardarbība ģimenē, un mamma tā kā neko nedarīja. Faktiski šī adopcija izauga no viesprogrammas, jo viņi brauca šajā viesprogrammā, bet viņi brauca jau kā juridiski brīvi bērni. Šī adopcija nenoritēja līdz galam, jo Amerikas adoptētāji netika galā ar šo pusaudžu viņiem raksturīgām tādām uzvedības problēmām, un faktiski šie bērni ir atgriezušies šobrīd atpakaļ Latvijā.

Abi divi?

Abi divi. Tiesa atcēla šo adopciju.

Vai tie ir izņēmuma gadījumi?

Tas bija ārkārtas gadījums. Ļoti maz tādu gadījumu ir. Viņi beigās pateica, ka viņi tomēr nevēlas adoptēt šos bērnus.

Kas, Jūsuprāt, šajā gadījumā aizgāja greizi?

Ģimene nebija gatava, iespējams, šiem pusaudžiem, jo, kā jau es teicu, tur bija vardarbīgas attiecības ģimenē, un, iespējams, nebija gatavi pieņemt profesionālu palīdzību. Latvijā mēs būtu ieslēguši visus mehānismus, gan psiholoģiskais atbalsts, gan viss pārējais. Tās ģimenes, kas uzņem, Amerikas adoptētāji, viņi visi ir kristīgas ģimenes, ticīgas ģimenes. Viņi vēlējās, ka ar Dieva palīdzību, ar lūgšanām viss sakārtosies. Viņi neprasīja palīdzību. Līdz ar to sanāca tā, kā sanāca.

Kur šobrīd atrodas šie bērni?

Šobrīd viņi ir mūsu atbalsta centrā, teiksim, bērnunamā. Viņi šobrīd atsakās no audžuģimenes. Viņi pasaka, ka viņiem drošā vide šobrīd ir ģimenes atbalsta centrs. Mēs viņiem sniedzām to atbalstu brīdī, kad adoptētāji pateica nē. Ir jāpaiet zināmam laikam, lai viņi atkal uzticētos ģimenei?

Tā ir trauma?

Viņiem tiešām tā bija trauma. Man ļoti sāpēja sirds par šo visu. Tad, kad mēs pieņēmām šo lēmumu par adopciju, tad tie bērni bija pusmetru virs zemes. Ir 12 gadus sasniegušu bērnu piekrišana adopcijai. Viņiem tā ir jāparaksta, un viņi teica, vai mēs drīkstam jau jaunā uzvārdā parakstīties? Tas adopcijas process vēl tad nebija noticis. Beigās sanāca tā, kā sanāca.

Vai viņi pirms tam arī bija bērnunamā?

Viņiem nevarējām atrast audžuģimeni. Mēs vairākkārt caur Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju meklējām, bet kā pusaudžus viņus neizvēlējās neviens. Varbūt šobrīd būs iespēja. Mēs strādājam pie tā, lai viņiem atrastu audžuģimeni, jo mans uzskats kā bāriņtiesas vadītājai, ka bērnam ir svarīga ģimene. Arī mūsu ģimenes atbalsta centra uzskats ir, ka bērnam ir jāaug ģimenē. Mums neuzturas ilgi bērnunamā bērni. Tas ir kā starpposms, līdz mēs atrodam piemērotu audžuģimeni šiem bērniem.

INTERVIJAS 2.DAĻA: VIESPROGRAMMAS UN ADOPCIJAS PROCESS

 

Jūs pieminējāt viesprogrammas, kura ir tā persona, kas ar Jums to organizē?

Sintija Gotharde.

Kā tas notiek praksē?

Viņi plāno vizītes uz ārpusģimenes aprūpes iestādēm, kur viņi raksta, ka tajā un tajā datumā mēs plānojam pie jums ierasties, vai jums ir kādi bērni, kas varētu viesprogrammā viesoties? Nu pēdējās divas reizes, kas ir bijušas, man nav pat bijis, ko viņiem piedāvāt.

Kādi ir kritēriji?

Manā ieskatā tie ir bērni, kas tiešām atrodas ārpusģimenes aprūpes institūcijā. Ja tā ir audžuģimene, tad tas ir tur, kur audžuģimene pati ir izteikusi vēlmi un kur bērns pats vēlas. No mūsu audžuģimenēm viena meitene bija šajā viesprogrammā, viņa vienreiz aizbrauca un pateica, paldies, es vairāk negribu tur braukt.

Kādēļ?

Viņa to izmantoja kā iespēju aizbraukt, apskatīties, kā Amerikā dzīvo. Nebija mērķa, ka viņa varētu sev ģimeni tur sameklēt vai vēl kaut ko.

Nevarētu teikt, ka ciemošanās vienmēr nozīmē adopciju, bet likumsakarīgi tas ir?

Izaug no šīm viesprogrammām arī adopcijas, bet ir arī ģimenes, kur bērni ir aizbraukuši un pateikuši pēc tam, nē, paldies, mēs vairāk nebrauksim.

Vai brauc arī no aizbildņu ģimenēm?

Nav, jo aizbildņi pārsvarā ir vecāsmammas un tuvākie radinieki, un viņi tā kā neizvēlas šīs viesprogrammas. Mēs arī ļoti pat nepiedāvājam viņiem šīs viesprogrammas.

INTERVIJAS 3.DAĻA: LV KARTE

Mēs uz Latvijas kartes ar cipariem esam atzīmējuši bērnu adopcijas skaitu. Redzams, ka visa Latvijas teritorija ir pārklāta, bet ir tā, ka ir Rīga, Daugavpils un tālāk mazās bāriņtiesas. Ar ko tas, Jūsuprāt, skaidrojams?

Rīga, tā jau ir cilvēku skaita ziņā liela, un arī Daugavpils ir cilvēku skaita ziņā liela, tā kā ir arī atsevišķi gadījumi citās bāriņtiesās, kur arī sanāk risināt šos gadījumus.

Kartē iezīmējas, ka tur, kur ir „Zvannieki”, viņu pašvaldībā un apkārt nav nevienas ārvalstu adopcijas. Es, piemēram, biju Limbažos, kuru novadā arī nav, un viņi tā arī pasaka, mēs esam pret. Ar ko to skaidrot, ka viena vieta kartē iezīmējas tukša?

Visu laiku ir bijis uzstādījums, ka bērna labākās intereses ir adopcija. Vienalga kāda ir šī adopcija, vai tā ir adopcija latviešu ģimenē, vai tā ir adopcija ārzemju ģimenē. „Zvannieki” kategoriski iestājas pret viesprogrammām. Viņi nepiekrīt savu bērnu sūtīšanai viesprogrammām, un līdz ar to varētu būt, ka tas ir tas skaidrojums, kāpēc ir tas tukšums. Mana nostāja ir tāda, ka uz ārzemēm tiešām iet bērni, kuriem ir veselības problēmas, nu tad, ja ilgstoši Latvijā viņiem nav iespējas adopcijas procesu nokārtot.

Kāpēc mazie novadi kartē iezīmējas? Vai tā varētu būt bāriņtiesu nekompetence?

Man nav tādu ziņu, ka tā varētu būt uzspiešana. Es nevarēšu komentēt šo situāciju. Mums tā nav. Mēs nepakļaujamies aģentūrām. Viņas nav nekādi ar mums saistītas.

Mēs bijām Rēzeknes novadā. Tur tas secinājums ir tāds, ka bāriņtiesai tas ir vieglāk, nekā pašai Latvijā ģimeni novērot pusgadu, pašai kārtot papīrus un iet uz tiesu.

Tas ir mūsu darbs! Bet tas ir mūsu darbs! Es nezinu, kāpēc tāda nostāja ir. Nu es katrā ziņā iebildīšu pret to nostāju. Nu, protams, ir vienkāršāk un tev pēc tam nesāp galva pēc tiem 18 gadiem. Bet tāpēc uzspiest ārzemju adopciju bērnam, nezinu, vai tas ir ētiski.

Atgriežoties vēl pie kartes, tajā iezīmējas, ka lielajās pilsētās, Ventspilī – 2, Jelgavas pilsēta – 0, Jēkabpils pilsēta – 0, Valmiera – 0. Kāpēc? Lielajās pilsētās ir bērnunami, kur bērnus paturēt, vai bāriņtiesās izglītotāki darbinieki?

Mums ir mērķis, lai tas bērns būtu tepat Latvijā.

Man ir atsevišķs jautājums par Rīgu, jo no Rīgas ir visvairāk bērni adoptēti, un droši vien esat lietas kursā, ka bāriņtiesas vadītājs ir pret aizbildnības institūtu vērsies? Mums ir informācija arī par dažādiem ētikas pārkāpumiem.

Rudenī bija viens ētikas jautājums, ko mēs atzinām daļēji. Es nestāstīšu sīkāk situāciju, tad Jums jāprasa viņam pašam. Viņš ir zinošs un gudrs kolēģis. Acīmredzot Rīgas situācija ir nedaudz citādāka. Viņiem ir lielāks apjoms un dažāda pieeja situācijām. It kā nevajadzētu būt, bet Rīgas kontekstā tā situācija ir dažāda. Ne jau viņa personības dēļ, bet Rīgas bāriņtiesas ar to, ka viņiem to gadījumu ir ļoti daudz un tā prakse veidojas ļoti daudz, mēs asociācijā vērtējām to, ka ir ne tikai viņa personīgais, bet Rīgas bāriņtiesas pienesums.

Kā vērtēt, ka Rīgas bāriņtiesas augstākā amatpersona ir figurējusi iesniegumos Valsts policijai? Interesantā veidā vērsusies pret aizbildņiem, rakstot iesniegumus trim dažādām institūcijām?

Es zinu, ka viņš ir Labklājības ministrijai rakstījis par to, ka, jā… tad, kad mēs pēdējo reizi arī valdē tikāmies, jo viņš vēlas izprast to atšķirību starp audžuģimeni un aizbildņiem. It kā nebūtu tas korekti un mēs kā juristi zinām, kāda šī atšķirība ir. Es viņam neesmu personīgi pajautājusi, kāds bija šis mērķis.

Ministrs publiski paudis, ka bāriņtiesas ne vienmēr pilda bērnu labākās intereses. Izskanēja pat tas, vai bāriņtiesām ārvalstu adopcijā nav kāda materiālā ieinteresētība, ņemot vērā, cik lielas summas apgrozās ap ārvalstu adopciju?

Es nemācēšu pateikt, kādas summas. Bāriņtiesai nekad neviena summa netiek piedāvāta. Tā ir pašvaldības funkcija to darīt. Es nezinu, ja kādam tas ir bijis, tad ir jāsauc vārdos un jāraksta policijā iesniegums par to, jo adopcijas veicināšana ir krimināli sodāma. Ja kaut kas tāds ir bijis, tad ir jāraksta policijā iesniegums. Vismaz ASV valsts šo funkciju ir deleģējusi nevalstiskajam sektoram, un nevalstiskais sektors par tiem pakalpojumiem ņem naudu. Tāpēc tā maksa tur ir. Tie, kas ņem bērnus viesprogrammās, viņi maksā aģentūrai, ka viņa izvērtē viņus, arī par dokumentu kārtošanu, biļešu kārtošanu. Ja pēc tam tas izaug adopcijas procesā, tad arī tas viņiem ir maksas pakalpojums, un Latvijā viņi maksā par advokāta pakalpojumiem un tulka pakalpojumiem.

Kā Jūs raugāties uz citām balvām? Puķēm? Konfektēm?

Vietējie adoptētāji ir atnākuši. Jā, vietējie adoptētāji ir atnākuši ar pašceptu kūku. Viena adoptētāja bija ruleti mājās uzcepusi, bet no ārzemju adoptētājiem es neko tādu neatceros. Es piekopju lietišķas attiecības šajā jomā.

Kurš no ārvalstu aģentūru pārstāvjiem pie Jums visbiežāk vēršas?

Mums bija Kristīne Lemantoviča. Tad bija tāds Liberts advokāts, par viņu vairs nedzirdu. Es nezinu, viņš jau gados bija vīrs, vai viņš vispār vēl ir dzīvs? Es tiešām ilgu laiku neesmu dzirdējusi.

Balstoties uz kādu viņu sniegto informāciju Jūs pieņemat lēmumu?

Balstoties uz to dokumentu paketīti. Parasti viņa nav uz vienas lapas. 10 līdz 15 lapu izpēte, kur ir aprakstīts viss. Izziņas par sodāmību, par saskarsmi ar dažādām tiesībsargājošajām iestādēm. Man nav lielas pieredzes. Es ļoti daudzus tos izpētes materiālus neesmu redzējusi. Tie, kas ir atnākuši, tie ir diezgan pamatīgi izstrādāti un tādi nopietni tie materiāli.

Vai bāriņtiesai ir resursi šo informāciju pārbaudīt?

Tad ir jābrauc uz turieni un jāpārbauda.

Vai Jums ir nepieciešama vēl kāda papildu informācija, lai varētu lēmumu pieņemt?

Ņemot vērā manu pagājušā gada pieredzi, man tā kā gribētos, lai tas darbs ar ģimeni būtu vērsts uz to, ka arī tur tiek nodrošinātas bērna labākās intereses.

INTERVIJAS 4.DAĻA: KO MAINĪT ADOPCIJĀ?

Latvijā statistika rāda, ka šeit katru piekto adoptēto bērnu atgriež atpakaļ. Kādēļ Latvijā nav prakses, kad uz Jāņiem, Ziemassvētkiem, uz ilgāku laiku bērnu paņem ģimenē? Nevis tikai viesģimenes sestdienās, svētdienās un svētku dienās?

Latvijā tas nav iesākts. Viesģimenes mums līdz šim... nav arī tā bijis, ka viņas aktīvi darbotos. Nav izveidojusies tā kustība, teiksim tā. Mēs esam ziemeļu tauta. Mēs esam diezgan arī tādi, nu, sevī vairāk. Tā prakse nav aizgājusi.

Vai šis būtu veids, kā uzlabot adopcijas rezultātus?

Latvijā pirmsadopcijas aprūpe ir seši mēneši. Nu šo sešu mēnešu laikā cilvēkiem tomēr būtu jāizprot šīs lietas.

Vai Jums ir vietējie adopcijas gadījumi?

Jā. Tagad divi stāv. Viens no audžuģimenes izauga un otrs arī, jā. Nupat pieņēmām trešo lēmumu, kur mammīte rindā stāvēja. Ir arī laulāto adopcijas.

Kā atšķiras vietējās un ārvalstu adopcijas process?

Ar vietējiem mēs esam kontaktā paši. Mēs zinām to ģimeni. Nu, ar ārzemju adoptētājiem ir tā, ka mums ir strikti jāpaļaujas uz jau sagatavotiem ārvalstu aģentūru dokumentiem. Ir bāriņtiesas, kurām ir arī valodas barjeras šajā jautājumā. Ārzemju adoptētājiem tas pirmsadopcijas process ir ļoti īss. Mazs laiks tiek pavadīts Latvijā. Mēs neredzam tā kopsakarā. Pie mūsu pašu adoptētājiem mēs aizejam vairākkārt, izrunājam gan raksturīgākās problēmas, gan neatbildētos jautājumus, gan visu ko. Ārvalstu adopcijai tas nav raksturīgi. Mums vairāk jāuzticas tai izpētei, mēs esam mazāki šīs situācijas lēmēji, tā kā virzītāji.

Vai, Jūsuprāt, atšķiras arī motivācija, kādēļ ārzemnieki adoptē un kādēļ latvieši adoptē?

Latvieši pamazām sāk atvērties. Tad, kad es sāku sen atpakaļ strādāt, tad adopcijas noslēpumam bija ļoti liela pietāte. Ārzemniekiem ir tā misijas apziņa. Mums tomēr tas vairāk ir domāts, ka adoptē, vismaz agrāk tā tas bija, ka adoptē pāri, kuriem ir kādas problēmas ieņemt pašiem savu bērniņu.

Ārvalstu viesprogrammu un aģentūru pārstāvji savās mājaslapās misijas apziņu veicina ar šādiem argumentiem: 16 gadu vecumā bāreņi paliek uz ielas. Beidzies bāreņa statuss. Ko Jūs par tiem sakāt?

Tie ir pilnīgi juridiski nekorekti argumenti. Tas ir viņu mājaslapās, kur tiek piedāvāts?

Piemēram, 10% bāreņu līdz 18-tajai dzimšanas dienai Latvijā izdara pašnāvību. 60% meiteņu pievēršas prostitūcijai.

Pagājušajā gadā es biju uz Ameriku aizbraukusi un arī tikāmies ar vienu ģimeni Losandželosā, kas ir adoptējusi vienu Rīgas meiteni. Tur ir fantastiski apstākļi tai meitenei. Viņa dzīvo Beverlihilsā, mammai ir pasākumu aģentūra. Tā kundze pirms tam bija mēģinājusi Ukrainā kārtot šo ārzemju adopcijas procesu, bet tur ir liela korupcija. Viņa stāstīja, ka tur viņa diezgan lielas naudas summas bija samaksājusi gan tiem bērnunama darbiniekiem, gan citur. Un arī tad viņai nekādu pozitīvu rezultātu nesolīja, un tad viņa bija pateikusi tomēr nē. Mēs prasījām viņai, kāpēc? Mēs esam amerikāņi, mēs glābjam pasauli. Tā ir viņu ideoloģija. Tā viņa mums atbildēja. Bet šie argumenti… es neesmu… es tajos saitos neeju iekšā. Es viņos neskatos. Man neliekas viņi kā lasāmviela, kas man būtu jālasa. Es saku, man nav šobrīd bērnu, ko viņiem iedot uz viesprogrammām un ārzemju adopcijai.

Atgriežoties pie stāsta par korupciju Ukrainā, nav noslēpums, ka tās valstis, kuras aizvien atļauj ārzemju adopciju, ir nabadzīgās valstis, kurās diemžēl tā korupcija ir. Ko par to domāt? Esam šajos sarakstos blakus Ukrainai?

Ļoti slikti, ka tas tā ir, ka mūs liek vienā maisā ar Ukrainu. Es nezinu, kam tas ir devis pamatu, bet es it sevišķi ar pietāti pret šīm ārzemju adopcijām tiešām, neizaicinot ne uz kādām atsevišķām sarunām vai vēl kaut kā tamlīdzīgi.

Vai Jūs braucat līdzi, kad bērni ciemojas? Informācija ir pretrunīga. Ir bāriņtiesas, kas brauc līdzi, ir, kas nebrauc. Kā ir pie Jums?

Nē, ciemošanās programmās es neesmu braukusi līdzi. Pa lielam, man arī nav piedāvāts braukt līdzi. Bet es zinu to, ka, piemēram, mana kolēģe no Liepājas ir bijusi līdzi un vēl ir bijuši kolēģi, kas ir braukuši viesprogrammās līdzi. Un es zinu, ka šajā viesprogrammā, kas bija tagad, brauca arī inspekcijas pārstāvji līdzi un psihologs arī brauca līdzi.

Kā asociācijā vērtē Labklājības ministrijas ieceri bāriņtiesas pievienot valsts tiesu mehānismam? Ir izskanējis, ka, no vienas puses, pašvaldības negrib atdot bāriņtiesas. No otras puses, negrib tās finansiāli uzturēt.

Tas ir politiskās izšķiršanās jautājums. Es sapratu, ka līdz vēlēšanām nekas netiks kustināts, to es saprotu šobrīd tā. Mums bija šeit tikšanās arī ar Tieslietu ministrijas valsts sekretāri.

Cik daudz sekojat līdzi darba grupai, kas pašlaik vērtē likuma grozījumus saistībā ar ārvalstu adopciju?

Es iesaistos tajā darba grupā.

Vai asociācijai ir vienota nostāja, kā tam vajadzētu būt?

Kopumā viesģimeņu programmu mēs atbalstām. Vasaras periodā varbūt, ka varētu to mēnesi, ziemas periodā varētu samazināt šo te termiņu, tomēr vairāk brīvlaikā iekļauties un tā tālāk.

INTERVIJAS 5.DAĻA: NOSLODZES UN PROFESIONALITĀTES PROBLĒMAS BĀRIŅTIESĀS

Mēs arī salīdzinājām bāriņtiesu vadītāju atalgojumu ar noslodzi. Rodas jautājums, vai Latvijā vajag 129 bāriņtiesas?

Mēs asociācijā esam par to runājuši un esam runājuši, ka ir nepieciešams lielas, spēcīgas bāriņtiesas. Arī Bāriņtiesu asociācija ir veikusi šo pētījumu. Un ir bāriņtiesas, kur tiek pieņemti pieci lēmumi gadā. Šeit ir grūti runāt par tādu profesionalitāti, pieredzi un tā tālāk. Asociācija kā tāda, mēs esam par to, ka ir kaut kādai daļai jākļūst par apvienotām bāriņtiesām vai kā. Tas būs diezgan sarežģīts process, jo ne visi pašvaldību vadītāji piekrīt tam apvienošanās procesam. Var jau būt, ka tiešām, kā mēs pirmīt runājām, ka bāriņtiesas aiziet valsts… uz iedzīvotāju skaitu attiecīgi tiek izveidotas bāriņtiesas. Tur ir ļoti daudzas nianses, kas līdz ar to ir jārisina. Gan telpas, gan viss pārējais. Šobrīd aizgādnības un aizbildnības funkcija ir ielikta likumā „Par pašvaldībām”, un pašvaldībām šī funkcija ir jāpilda.

Vai atalgojums, Jūsuprāt, ir adekvāts? Piemēram, Pierīgā norāda, ka 1382 eiro vienalga ir par maz?

Ņemot vērā Pierīgas pašvaldību algu apmēru, tur varētu būt, ka tas varētu būt. Ir dažāda tā prakse, kas ir. Man bija skumji lasīt, nupat viena kolēģīte vēlējās saviem bāriņtiesas darbiniekiem palielināt algu un rakstīja vēstuli savai pašvaldībai, jo viņai tiešām tās darbinieku algas ir mazas. Viņa saņēma atpakaļ atbildi, mēs neesam pārkāpuši minimālo robežu, tātad esam iekļāvušies samaksas noteikumos, un maksimālā robeža nav saistoša.

Un kāda ir minimālā robeža?

Tie bija 530 eiro vai kaut kas tamlīdzīgs.

Skatoties šīs valsts amatpersonu deklarācijas, rodas jautājums, vai ir atbilstoši, ka bāriņtiesas vadītājs piepelnās kā bārmenis, apkopējs un tā tālāk?

Tas nav atbilstoši. Mēs jau arī ar kolēģiem runājām, ka ir ļoti grūti, ka cilvēks nestrādā bāriņtiesā pilnu slodzi, ka tu atnāc tikai uz dažām stundām un ir kolēģi, kuri atnāk tikai uz sēdi. Sēdē tev ir priekšā lieta, tu ar viņu, ja tu esi apzinīgs, tad esi iepriekš iepazinies. Ja varbūt nav bijis laika atnākt, iepazīties, tad ir tikai tas, ko tu dzirdi bāriņtiesas sēdē. Nu un uz šī pamata pieņemt tādu izsvērtu, bērna interesēm atbilstošu lēmumu, ir diezgan pagrūti. Mēs tā kā gribētu iet uz to, lai nebūtu šo stundu darbinieku un lai bāriņtiesās tomēr būtu pilnas slodzes darbinieki, nevis amatu savienošana. Par bārmeni strādājot vai vēl kaut ko, nu visnotaļ cienījama profesija, bet vai savienot ar bāriņtiesu?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti