Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Līdzšinējam nerezidentu banku biznesa modelim pienācis gals

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Par "sistēmas bērniem" slimie zīdaiņi kļūst, kad no viņiem atsakās bioloģiskie vecāki

Muižnieks saredz cilvēktiesību trauslumu un neplāno atgriezties Latvijas politikā

Muižnieks saredz cilvēktiesību trauslumu un neplāno atgriezties Latvijas politikā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra Nila Muižnieka sešu gadu pilnvaru termiņš tuvojas noslēgumam, un viņš atzīst, ka šajā laikā sapratis – cilvēktiesības ir trauslas, īpaši laikā, ko raksturo bailes. Viņš domā, ka viņa aiziešanu ar atvieglojumu uztvers piecas valstis, bet viņš labprāt turpinātu darboties cilvēktiesību jomā starptautiski, un Latvijas politikā atgriezties negrib.

Strasbūrā, zaļajā, mierīgajā Francijas un Vācijas robežpilsētā gar modernā zemās grīdas tramvaja plašajiem logiem slīd vecā pilsētā, jaunā tās daļa un visbeidzot arī Eiropas Parlamenta ēkas iespaidīgais, stiklotais cilindrs. Blakus tam, pāri upei, ir vēl viena liela būve ar nosaukumu „Eiropas pils”. Tur atrodas Eiropas Padomes ēka un cilvēktiesību komisāra birojs. Sešus gadus tajā nostrādāja Nils Muižnieks – pirmais latvietis un viens no retajiem tautiešiem vispār tik augstā Eiropas līmeņa amatā.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra Nila Muižnieka kabinetā pa logu paveras skats uz upi un Eiropas Parlamentu, grāmatu skapī vairākos plauktos ir no dažādām zemēm atvesti suvenīri, turpat arī lielas kastes ar lietām un grāmatām promnešanai.

Rakstāmgalds vēl noklāts dokumentiem. Turpat arī lapa, ko Nils Muižnieks palūdzis sekretārei izdrukāt, lai redzētu, cik šajos gados viņam bijis braucienu uz Eiropas Padomes dalībvalstīm, cik ziņojumu par cilvēktiesību situāciju iesniegts.

“Šo laiku raksturo bailes”

Sešus gadus tas ir bijis viņa darbs – sekot līdzi tam, kas dalībvalstīs šajā jomā notiek.

Šajā laikā Muižnieks ir sapratis, ka “cilvēktiesības ir trauslas, un progresu, kas ir panākts, ir viegli iznīcināt un grūti uzbūvēt no jauna”, bet “cilvēki ļoti novērtē, ja aizstāv principus, viņi grib pamatotu cerību, ka kaut kas var mainīties uz labo pusi”.  

“Taču bieži vien politika iejaucās, un cilvēki negrib aizstāvēt tos principus, tāpēc šis darbs ir tik svarīgs, ka kāds ir šeit, kas aizstāv šos principus,” saka Muižnieks.

Eiropas Padome, kurā strādā Nils Muižnieks, nav Eiropas Savienības (ES) institūcija.  Taču, lai būtu Eiropas Savienībā, vispirms ir jābūt Eiropas Padomē.

Eiropas Padomē, atšķirībā no Eiropas Savienības, ir daudz vairāk dalībvalstu - 47 dalībvalstis, arī, piemēram, Krievija, Turcija, Gruzija, Azerbaidžāna, protams, arī Latvija un visas 28 Eiropas Savienības dalībvalstis.

Tūdaļ pēc Otrā pasaules kara dibinātās organizācijas pamatbūtība ir nepieļaut kara atkārtošanos un uzraudzīt cilvēktiesības, un šajā jomā aina joprojām ir ļoit raiba.

Muižnieks atzīst, ka šo laiku ļoti spēcīgi raksturo bailes, un ne tikai tajās valstīs, kur demokrātija klibo.

Viņš atceras sarunu ar Islandes prezidentu par nesenajiem notikumiem, kad pēc ekonomiskās krīzes sākās nemieri ielās, draudēja haoss valstī ar tik ilgām demokrātijas tradīcijām. Izrādījās, ka tas nav glābiņš, ka dziļas demokrātijas tradīcijas un dzīve pārticībā var mainīties, un tas vairo tās bailes, jo nekas nav mūžīgs - ne labklājība, ne demokrātija, ne tā ģeopolitiskā situācija, stāsta Muižnieks.

Piecas valstis gaidot Muižnieka aiziešanu

Muižnieks min piecas valstis, kuras, viņam aizejot no amata, būs, kā viņš saka, atvieglotas, un tā nebūs tikai Krievija, “arī citas valstis skaita stundas, kad Muižnieks vairs nebūs komisārs”.

Tās ir valstis, kurās bija lielākais regress cilvēktiesību jomā viņa mandāta laikā.

Tās ir Krievija, Azerbaidžāna, Turcija, Ungārija un Polija, atklāj Muižnieks.

Tas, kas notiek Ungārijā un Polijā, ir neiedomājami, kad valsts izmanto nodokļu maksātāju naudu, lai finansētu neiecietības kampaņas pret migrantiem, kā tas bija Ungārijā, vai kampaņas pret tiesu sistēmu, kā Polijā, stāsta Muižnieks.

Tikmēr Krievija patlaban ir vienīgā valsts no 47 Eiropas Padomes dalībvalstīm, kas pilnībā ir pārrāvusi kontaktus ar Strasbūru.

Krievija pēc Muižnieka ziņojuma par Krimu vairs nesadarbojās, viņš mēģināja 3 vai 4 reizes braukt uz Krieviju, bet Maskava izvirzīja tādus nosacījumus, kas nav pieņemami, “tie būtu dubultstandarti, kas man nav pieņemami”, stāsta komisārs.

Valstīs, kurās viņam ir bijis ļauts kā cilvēktiesību komisāram apmeklēt arī valdības represiju upurus, viņš arī pārliecinājies, ka ar visu organizācijas šķietamo spēku rokas ir par īsām.

Muižnieks stāstīja, ka redzēja savus partnerus Azerbaidžānā, kurus varasiestādes apcietināja, - cilvēktiesību aktīvisti, žurnālisti, nepamatoti apsūdzēti un iesēdināti cietumā, un daži pilnībā sabruka.

Tas bija smagi, cilvēki, kas skatās ar cerībām – “mēs esam dalībvalsts, vai nevarat kaut ko izdarīt”, un mēs varam diezgan maz ko izdarīt, atzīst Muižnieks.  

Dažos jautājumos Latvija ir iestrēgusi

„Mans viedoklis par Latviju ir kļuvis mazliet maigāks, jo esmu redzējis, cik slikti ir citur,” saka Muižnieks, jautāts, kā Latvija ierakstās kopējā cilvēktiesību ainā. Tomēr dažos jautājums esam iestrēguši.

Latvijā pamati ir stabili – neatkarīga tiesu sistēma ir, Satversmes tiesa strādā, nevalstiskā sektora likumdošana ir, mediju brīvība ir diezgan labā stāvoklī, ir reizēm politiķu centieni ietekmēt sabiedriskos medijus, bet to nevar salīdzināt ar to, kas notiek Polijā vai Ungārijā, uzskata Muižnieks.

Mums velkas līdzi pagātnes mantojums - institūcijas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, bērnunami, internātskolas, speciālās skolas, kas sen bija jālikvidē, un jāiekļauj cilvēki sabiedrībā, parastajā skolās, saka cilvēktiesību komisārs.

“Homofobija mums ir izteikta, likumdošanā esam pēdējā vietā ES, kopumā sajūta, ka atmosfēra nelabvēlīgāka cilvēktiesībām, kad redzu diskusijas par Stambulas konvenciju, redzu, ka ar Kopdzīves likumu nekas nav gājis uz priekšu, bērnu nepilsoņu jautājumus. Politiķi nespēj šos jautājumus risināt konstruktīvā veidā,” saka Muižnieks.

“Dažos jautājumos Latvija ir iestrēgusi,” secina komisārs.

Latvijas politikā neatgriezīsies

Pirms nokļūšanas Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra amatā ASV dzimušais un augušais Nils Muižnieks Latvijā bija Sorosa fonda Latvijas filiāles programmu direktors  un Latvijas cilvēktiesību centra vadītājs, no 2002. - 2004. gadam, būdams Latvijas Pirmās partijas biedrs,  pārstāvēja to valdībā, kur bija īpašo uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās.

Bijis Latvijas Pirmās partijas vicepriekšsēdētājs, vēlāk arī Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors, Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību loceklis un priekšsēdētājs, bet 2012. gadā kļuva par Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāru.

Vaicāts, vai  ir plāns atgriezties Latvijas politikā, viņš saka, ka tādu plānu viņam nav.

“Man absolūti nevelk šobrīd, nē, es gribu turpināt strādāt cilvēktiesību jomā, vai nu Latvijā vai starptautiski. Es domāju, ka tieši šobrīd interesantāk strādāt starptautiski,” atzīst Muižnieks.

Cilvēktiesību komisāra kabineta plauktos sarindojušies neparasti suvenīri, ko viņam valstu vizītēs dāvinājuši tur satiktie cilvēki, un ir kas tāds, ko Nils Muižnieks sauc par cilvēktiesību arheoloģisko priekšmetu.

Tas ir gumijas sandaļu pāris un speciāls āķis, ko izmantojuši migranti, lai tiktu pāri trijām astoņus metrus augstām sētām Spānijas teritorijā blakus Āfrikai.

Nila Muižnieka beidzamā darba diena Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra amatā ir 31.marts. Viņa pienākumus turpinās agrākā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) pārstāve mediju brīvības jautājumos Duņa Mijatoviča no Bosnijas un Hercogovinas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti