Kad bioloģiskais bērns bija paaudzies, Evija un Dainis Rāceņi nolēma, ka ģimenē varētu ienākt vēl kāds bērniņš. Bērns, kura mamma viņu bija pametusi drīz pēc dzimšanas.
Rāceņu ģimenes pieredze parāda, cik ātri zīdaini izmaina pamešana institūcijā, kur neviens nesamīļo un nepaņem rokās.
“Mūsu gadījumā trīs mēneši slimnīcā bija samērojami ar to, kā ir institūcijās, kad bērni raud. Neviens pie viņiem nepienāk. Sejas mainās nepārtraukti. Bērni saprot, ka viņi ir vieni paši. Viņiem nav kam uzticēties. Viņiem nav, kam lūgt palīdzību, un tad viņi ļoti, ļoti ieslēdzas sevī,” saka Dainis Rācenis.
Līdzīgi spriež arī Evija Rācene: “Mums tas viss likās tik vienkārši, tik skaisti. (..) Tu paņem bērniņu, viņš ienāk tavā ģimenē, tu ar viņu ucinies, bužinies, un viņš skrien pretī tev mirdzošām actiņām. (..) Tad, kad tu sastopies ar realitāti, tad tu saproti, ka šis bērns ir tik ārprātīgi sāpināts, (..) viņš tev neskries vēl ilgi ļoti pretī mirdzošām actiņām, (..) ļoti ilgi šīs actiņas ir tukšas un jautājumu pilnas. Vai tad tu tagad būsi tā, kas mani mīlēs un neatstās?”
Kopš šī laika pagājuši desmit gadi.
Tagad bērniņš paaudzies un iet skolā. Evija un Dainis nenoliedz – ir bijis ļoti grūti. Viņu pieredze rāda, ka atbalsta plecs vajadzīgs visām ārpusģimenes aprūpes formām.
Turklāt katram bērnam, kas izņemts no bioloģiskās ģimenes, pēc iespējas ātrāk jānonāk ģimenē. “Lielākajai daļai bērnu, kas nāk no institūcijām un tiek adoptēti, ir dažāda veida traumatiska veida pieredze. Kaut vai tāpēc, ka viņi kādreiz ir bijuši atstāti vieni… Tā jau ir pietiekami liela un traumatiska pieredze, (..) kas lielā mērā iespaido gan viņu nervu sistēmu, gan daudzas lietas viņu bērnības dzīvē un arī turpmākajā dzīvē. Lai ar to tiktu galā, tas nav vienkārši,” rezumē Dainis.
“Šobrīd ir pozitīvi, ka audžuvecākiem un adoptētājiem pastāv iespēja apmeklēt atbalsta grupas,” atzīst Evija. “Viņiem ir iespēja satikt citus adoptētājus, iepazīties, iegūt šo pieredzi. Šobrīd ir arī apmācības adoptētājiem, (..) mums nekā tāda nebija. Mēs bijām zaļi. Nezinājām, kam jautāt.”
Abi norāda – ir pietiekami daudz sociālā riska ģimeņu, kas būtībā "ražo" bērnus un uzreiz pamet.
“Manī rada bažas, ka māte [kas savus iepriekšējos bērnus jau ir pametusi], kas vēl ir pietiekami jauna un spēcīga, lai laistu pasaulē vēl vismaz tikpat bērnus… Tad ir jautājums, kas kontrolē šādu māti,” saka Evija. “Vai tas viņai neizraisa nekādas emocijas? Viņa rada nelaimīgus bērnus?” retoriski jautā Dainis.
Labklājības ministrijā norāda – sociālais darbinieks var ar klientiem runāt par kontracepcijas jautājumiem un uzmanīgi virzīt uz domām, ka ģimene ir plānojama.
“Sociālais darbinieks var ieteikt, ka var vērsties pie ginekologa, lai varētu šos jautājumus risināt. Bet viņš nevar pavēlēt, ka tev obligāti ir jāiet un kaut kas jādara lietas labā,” atzīmē ministrijas pārstāve Agnese Jurjāne.
Kontracepcija sociālā riska ģimenēm nereti nav prioritāšu augšgalā. Tā ir arī salīdzinoši dārga. Tāpēc valsts sekretāru sanāksmē oktobrī ir izskatīts jautājums par bezmaksas kontracepciju. “Šāda aktivitāte varētu tikt īstenota 2019. gadā,” skaidro Veselības ministrijas pārstāvis Oskars Šneiders.
Ministrijas aplēses rāda, ka valsts apmaksāta kontracepcija varētu būt nepieciešama aptuveni 8000 sieviešu. Naudas izteiksmē aprēķināts, ka šim nolūkam nepieciešams aptuveni pusmiljons eiro. Viens no ieceres mērķiem – pasargāt sieviešu veselību.
