Grigorijs Salnītis, kurš ir mūziķis, bet šobrīd strādā tūrisma jomā, pirmo Tezē tikšanos apmeklējis 90.gados Minhenē, pēc tam pabijis vēl daudzos pasākumos dažādās pasaules valstīs, un dēvē to par neatsveramu savas dzīves pieredzi. Pirms astoņiem gadiem viņš no Krievijas pārcēlies uz dzīvi Latvijā, uzņemts ar lielu viesmīlību, tāpēc ir pārsteigts par rīdzinieku pasivitāti šobrīd.
“Rīga, ko pazīstu es, ir daudz atvērtāka. Kad es pats atbraucu uz Latviju, uz Rīgu pirms astoņiem gadiem, nebija durvju, kas būtu ciet. Pat ja cilvēkiem nebija skaidrs, viņi bišķīt baidījās, nebija pārliecināti, viss bija vaļā,” stāsta Salnīša.
Taču mazā atsaucība no rīdziniekiem viņu sarūgtina, turklāt ne tik ļoti par Tezē dalībniekiem, bet gan “žēl to iespēju, ko Rīgas iedzīvotāji laiž garām”. “Tas ir brīnums dāvināt, kad mēs varam kaut ko dot,” viņš piebilst.
Turklāt Tezē tikšanās nav tikai reliģisks pasākums. Viņš salīdzina to ar latviešu dziesmu svētkiem: “Līdz 2008.gadam es nebiju pieredzējis dziesmu svētkus. Pat ja tu nemāki dziedāt, pat ja tev nav dzirdes un nezini nevienu vārdu, kā tas bija man tajā laikā, bet
tu redzi cilvēkus, kuri ir apvienojušies kaut kāda nevardarbīga iemesla dēļ, tas tevi maina.”
Interesanti, ka uz Rīgu pieteikušies braukt 14 tūkstoši jaunieši, kas esot līdzīgs skaits pasākuma norisei citās pilsētās, piemēram, Romā. “Tas nozīmē, ka Rīga izraisa nenormālu interesi jauniešiem. Visi grib redzēt, kā mēs dzīvojam, kas mēs esam,” saka Grigorijs.
