Patvēruma meklētāju centra teritorijā Muceniekos paveras pavasarim ierasta aina. Ieurbts divos bērzos, un tek sulas. Centra vadītājs Pēteris Grūbe rāda maisu, kurā trīs litri jau pietecējuši.
Viņš atzīst, ka dažiem iemācījis dzert bērzu sulas. “Man bija tulks sīrietis, kurš dzēra bērza sulas, man bija arī tulks eritrejietis, kurš arī iemācījās. Smieklīgais ar eritrejieti bija, ka es viņu aizvedu un ieliku pirtī. Viņš beidzot bija laimīgs. Viņš pēc pusstundas teica: „Āfrikā!” Jo viņš te atbraucis 6. februārī, ziemā, aukstumā, -30 grādi, cilvēks no Āfrikas! Pirtī viņš teica - Āfrika!” stāsta Grūbe.
Muceniekos vietas pietiktu 450 patvēruma meklētājiem. Šobrīd aizņemti aptuveni 10% - centrā zaļo gaismu palikšanai Eiropas Savienībā gada 44 cilvēki.
“Tas ir maz. Bet tas droši vien ir saistīts ar pietiekoši auksto pavasari, garo. Nevienam īsti negribas cilpot pāri robežai. Bet, es domāju, ka paliks siltāks, un mēs atkal kaut ko gaidām,” spriež centra vadītājs.
Tā dēvētās bēgļu kvotas jeb bēgļu programma Latvijā ir beigusies. Pirms pāris gadiem Eiropas Savienības valstis vienojās katra uzņemt daļu no bēgļiem, kuri pārpludināja Eiropu.
Latvijai bija jāuzņem 531 patvēruma meklētājs. Grūbe saka, uzņēmuši aptuveni 70% jeb teju 400.
Taču šie cilvēki centru jau ir pametuši. Tagad te dzīvo tie, kurus aiztur uz robežas, un viņi pieprasa patvērumu.
“Šobrīd lielākoties ir visa bijusī PSRS - ir Azerbaidžāna, ir Krievijas Federācija, kurā, protams, ietilpst arī Čečenija, un visas šīs [republikas]. Kas mums vēl ir? Kubieši mums ir. Ēģipte,” par pašreizējiem iemītniekiem stāsta Grūbe.
Dzīvošana notiek kopmītņu tipa istabiņās. Tā dēvētajā ģimenes galā ir mazas istabiņas, kopēja virtuve.
Katrā istabiņā ir divas divstāvu gultas. Bet centrā cenšas, ja ir iespēja, istabiņā nelikt vairāk par diviem cilvēkiem. Katrā istabā savs ledusskapītis. Tas ir tīri tehniski, ja stāv kopējā virtuvē, tad mūžīgi sakaujas par to.
Šobrīd centrā mīt aptuveni 12 bērni. Vientuļnieki ir izvietoti otrā mājā, vienā stāvā dzīvo sievietes, otrā – vīrieši. Par tīrību atbild paši. Katram ir savā dienā jāiztīra.
Centra iemītniekus vadītājs sauc par čabuļiem. Ikdienu viņi pavada, mācoties valodu. Grūbe saka, to dara diezgan cītīgi. Nelielajā sporta zālē cilā svarus.
Kad laiks ir siltāks, tad sporta laukumā, kurš renovāciju sagaidīs pēc diviem gadiem, sarīko futbola mačus. Tajos iesaistās arī vietējie iedzīvotāji.
Skaidrojums: Ar ko atšķiras bēglis, patvēruma meklētājs un nelegālais imigrants
Patvēruma meklētājs - cilvēks, kurš ierodas kādā valstī un lūdz patvērumu.
Bēglis - cilvēks, par kuru atbildīgās iestādes atzinušas, ka viņš izcelsmes valstī pakļauts vajāšanas briesmām rases, reliģijas, tautības, sociālās grupas dēļ.
Alternatīvais statuss - cilvēks, kurš nevar saņemt bēgļa statusu, tomēr viņam nepieciešama aizsardzība. Statusu piešķir īslaicīgi.
Nelegālais imigrants - cilvēks, kurš pretlikumīgi šķērso valsts robežu vai nelikumīgi uzturas valstī bez nolūka lūgt patvērumu.
***
Vārdu “bēglis” ziņu portāls Lsm.lv lieto ne šauri juridiskā, bet plašākā nozīmē, apzīmējot cilvēkus, kas pēdējo gadu laikā dažādu iemeslu dēļ atstājuši savas mājas un ieradušies vai aizvien ir ceļā uz Eiropu, kur vēlas apmesties uz dzīvi.
Vai šobrīd statusu gaidošie paliks Latvijā, esot grūti pateikt. “Redziet, tagad ir tā, ka lielākā daļa tiešām ir bijušās Padomju Savienības valstis, tur ir starpvaloda, tur ir krievu valoda. Visticamāk, ka jā, šie cilvēki, kas ir šobrīd, lielākā daļa paliks,” spriež Grūbe.
Mentoru palīdzības sniegšanai valsts ir salīgusi Sarkanā Krusta organizāciju. Tajā speciālisti ar patvēruma meklētāju strādā gadu no ierašanās brīža. Tātad arī tad, kad atļauja palikšanai ir saņemta. To vidēji gaida trīs mēnešus.
Sarkanā Krusta ģenerālsekretārs Uldis Līkops saka, ka oficiālās statistikas nav, taču parasti Latvijā svešzemnieki nepaliek.
“Tradicionāli ir tā, ka šie cilvēki, saņemot atļauju vai statusus - bēgļu vai alternatīvo - ļoti ātri Latviju pamet, pamatojoties uz to, ka viņi nespēj šeit eksistēt, pabalsts ir par mazu,” saka Līkops.
Darbu ar Nodarbinātības valsts aģentūras palīdzību atbraucēji atrod. Pārsvarā mazkvalificētu.
“Viņus neapmierina alga, kas Latvijā tiek maksāta par šiem darbiem, jo viņi ar to nevar segt dzīvošanas izdevumus, tāds ir viņu skaidrojums,” skaidro Līkops.
Līkops saka, tā ir valsts politika. Citviet, piemēram, kaimiņvalstīs, vēl bez pabalsta bēgļiem sākumā apmaksā arī dzīvokli. Katram patvēruma statusu saņēmušajam ārvalstniekam Latvija mēnesī maksā nepilnu 140 eiro pabalstu, kā arī 97 eiro par katru nākamo ģimenes locekli.
“Neviens mentors nevar sameklēt bēglim darba vietu Latvijā ar Vācijas algu, dzīvokli Latvijā, ko apmaksātu Igaunijas, Vācijas vai Austrijas valdība,” saka Līkops.
Patvēruma meklētāju centrā visas gultas vietas nekad nav bijušas aizņemtas. Pirms trim četriem gadiem, kad visā Eiropā bija bēgļu pieplūdums, Muceniekos dzīvoja aptuveni 200 cilvēki. Kā būs nākotnē, to neviens nezina. Tikmēr centrā gaida, vai reizē ar gājputniem ieradīsies arī jauni patvēruma meklētāji.
Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens intervijā Latvijas Radio norādīja, ka viņa pārstāvētā partija "KPV LV" nepiekrīt automātiskai patvēruma meklētāju pārdalei starp Eiropas Savienības dalībvalstīm. Latvija ievēro principu, ka bēgļu uzņemšanai jābūt brīvprātīgai. Ministrs arī atzina, ka Latvija patvēruma meklētājiem nav pievilcīga, jo viņi vēlas nokļūt Skandināvijā vai Vācijā, kur ir augstāks sociālais nodrošinājums.
