Tikmēr jurists Aivars Borovkovs nesaskata apdraudējumu šai minoritātei un norāda, ka Latvijas likumi jau pašlaik pasargā ikvienu personu no diskriminācijas: „Kur ir apdraudējums šai minoritātei, kas dara pāri šai minoritātei, ka ir jārunā par pastiprinātu īpašu tiesību un vajadzību apmierināšanu? Es to neredzu. Latvijas Satversme un likumi aizsargā jebkuru personu no jebkāda veida diskriminācijas.” Borovkovs piebilda, ka jautājums par homoseksuālu pāru tiesībām ir mākslīgi uzburbuļots.
Viņa viedoklim kategoriski nepiekrita Goša, norādot – tas ir mīts, ka pie notāra visu var nokārtot. Pie notāra var tikai daļēji nokārtot mantiskos jautājumus, bet vislielākās problēmas ir ar tiesībām uz bērnu.
„Homoseksuāliem pāriem ir bērni, un viņi dzīvo Latvijā. Viens partneris adoptē bērnu, bet, ja ar juridisko vai bioloģisko māti kaut kas atgadās, kas notiek ar šo bērnu? Otram vecākam nav nekādas tiesiskās saiknes ar šo bērnu,” problēmu ieskicēja Goša.
„Es nevaru piekrist Borovkova kungam, ka šie cilvēki prasītu kaut kādas īpašas tiesības, gluži otrādi homoseksuāli cilvēki lūdz vai prasa līdztiesību,” uzsvēra „Mozaīkas” pārstāve.
Goša arī pauda viedokli, ka heteroseksuālu cilvēku bailes ir iracionālas, jo homoseksuāli un biseksuāli cilvēki vienmēr ir dzīvojuši sabiedrībā, un tas, vai viņi ir tiesiski aizsargāti, maina nevis viņu skaitu, bet gan to, cik labi kopumā jūtas sabiedrība. „Bailēm nav loģiska skaidrojuma, jo neviens nevar paskaidrot, kas ir šīs tradicionālās vērtības, visbiežāk atsaucas uz Bībeli, bet tur var atrast arī to, ka sievietei jāprec savs izvarotājs, vīram jāprec brāļa atraitne,” sacīja Goša.
Savukārt „spekulācijas, ka Satversmes 110.pants ierobežo ģimenes aizsardzību, ir lēta un prasta cilvēku maldināšana, jo tas runā tikai par to, ka laulība ir savienība starp sievieti un vīrieti, bet Satversme aizsargā arī ģimeni. Ģimene ir kaut kas plašāks par laulību,” turpināja Goša.
Tikmēr mācītājs Juris Cālītis norādīja, ka latvieši ir konservatīvi: „Mēs esam auguši ļoti konservatīvā, kontrolētā un diktatoriskā vidē, un izaugt no tā ir ļoti grūti.”
„Vislielākais slogs ir nevis tiesības, bet gan psiholoģiskais spiediens. Es pazīstu vairākus cilvēkus, kas ir aizbēguši no Latvijas, jo nevar panest naidu un neiecietību. Esmu gājis no Latvijas Universitātes līdz operai, kas ir trīssimt metru, ar ļoti pazīstamu cilvēku un garām gāja trīs cilvēki – divi ar komentāriem un viens nospļaujas mana drauga priekšā. Mums ir jāizveido sabiedrība, kur šie cilvēki jūtas piederoši, gribēti, normāli, iesaistīti,” aicināja mācītājs.
Runājot par praida būtību, Goša atzina, ka „Latvijā tā ir politiska cīņa par redzamību, par savām tiesībām eksistēt un par tiesībām, kādas ir pārējiem”.
Bet Cālītis uzskata, ka praids ir pilsoņa tiesības paust savu viedokli, lai gan Latvijas sabiedrībā tas nav efektīvākais veids, kā cīnīties par savām tiesībām.
„Problēma ir ļoti saasināta un saasinājuma augstākā virsotne ir praids,” vērtēja Borovkovs.
Diskusijas noslēgumā Cālītis aicināja būt „priecīgiem, jo mēs varam paplašināt tiesības saviem pilsoņiem, lai viņi varētu savā dzimtenē justies piederoši un labi”, bet Goša atsaucās uz Igaunijas prezidenta vārdiem, ka „mūsu nav tik daudz, lai mēs atļautos kādu izolēt”.
Jau vēstīts, ka oktobra sākumā Igaunijas parlaments pieņēma pretrunīgi vērtēto partnerattiecību likumu, kas ļauj reģistrēt gan abu dzimumu, gan viena dzimuma civilas partnerattiecības.
