Bet zemes īpašniece ir pārliecināta, ka visticamāk, viņas zeme slēpj vēl vairāk 2. pasaules kara liecību, un tikai laimīgas nejaušības dēļ bunkurā neiegāzās tehnika un darbinieks, kurš ar to strādāja.
Paralēli pavasara darbiem, kas jau dzen viens otru, šīs zemes īpašniekiem nu ir vēl viens darbs – bunkura atrakšana. Bunkuru atklāja dēls, apstrādājot lauku, kurā gana aitas, bet vēlāk vasarā pļauj un vāc sienu.
Dzimtā stāstu par šo bunkuru nezināja, lai gan ģimene atgriezusies senču mājās.
“Un jau 25 vai 30 gadus, cik esam vecvectēva īpašumā,” atzina zemes īpašniece Agija Urtāne.
Viņa stāstīja, ka “dēls laukā pamanīja, ka zemē caurums, un no tā arī sākās epopeja”, bet “neviena hronika par to neliecināja, lauku meliorēja padomju laukos, te ir sēti graudi un arta zeme, bet še tev – bunkurs!”
Bunkurs nav liels, 2 reiz 3 metri, un atrastās lāvas liecina, ka tas bijis bunkurs gulēšanai.
Saimniece tikmēr spriež, vai ir viens bunkurs, vai var sagaidīt, ka vēl kur zeme atvērsies.
“Protams, būtu jauki, ja būtu tāda aparatūra, ar kuru varētu izpētīt, vai nav vēl kāds tukšums. Tagad jau bail strādāt,” atzina Urtāne.
Mores kara muzeja īpašnieks Antons Bračs savukārt skaidroja, ka atrastais bunkurs ir interesanta vēstures liecība, bet apkaimes meži tādus slēpj daudz.
“Atradums nav īpašs, tādu bunkuru ir ļoti daudz, te bija pēdējā aizsardzības zona pirms Rīgas. Runa ir par 19. divīziju, leģiona vīriem. Mēs runājam par 2. pasaules karu,” stāstīja Antons Bračs.
Un arī jaunatrastā bunkura īpašnieki ceļu uz nākamo bunkuru spēj norādīt pavisam tuvu, netālajā mežā. Aptuveni 200 metru tālāk atrodas daudz lielāks bunkurs. Tur ir gan ventilācija, gan ieeja, bet arī tas ir aizgruvis un jāatrok.
Tā kā šie bunkuri netika pamesti steigā, tad uz īpašiem atradumiem gan neesot ko cerēt.