Mītnes zemes bērnu tiesību likumu nezināšana mēdz radīt smagas sekas tautiešiem ārvalstīs

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Ne vienmēr Latvijas valstspiederīgie, pārceļoties uz ārvalstīm, zina mītnes zemes tradīcijas un likumus bērnu tiesību aizsardzības jautājumos, un sekas var būt smagas – tā secinājusi Tieslietu ministrija (TM). Tāpēc nepieciešama ir koordinēta, vienota rīcība, lai palīdzētu aizstāvēt Latvijas valsts piederīgo bērnu tiesības ārvalstīs. Valdībai sagatavotajā informatīvajā ziņojumā viens no ministrijas priekšlikumiem ir veidot darba grupu, kas izstrādātu rīcības plānu. Tāpat arī ir priekšlikums apmācīt vēstniecību darbiniekus pārrobežu ģimenes tiesībās un vēstniecību mājaslapās piedāvāt vecākiem noderīgas ziņas par atbildīgajām iestādēm un likumiem mītnes zemē.

Iemesli, kāpēc ārvalstīs no ģimenēm izņem bērnus, ir līdzīgi kā Latvijā - ir bijis veselības, drošības, dzīvības apdraudējums vai nepietiekama aprūpe. Tomēr, piemēram, Lielbritānijā kritēriji ir stingrāki.

„Kad tu vari vai nevari atstāt bērnu bez uzraudzības. Latvijā nevar atstāt bērnu bez uzraudzības līdz septiņu gadu vecumam, Apvienotajā Karalistē nevar līdz 12 gadu vecumam. Un Apvienotajā Karalistē ir svarīgs kaitējums, ko tu nodari. Viņi to sauc „bērna pakļaušana riskam” - tu nevari bērnu atstāt ne uz piecām minūtēm, ne uz divām stundām, jo tu nezini, kas var notikt un ko bērns var izdarīt,” skaidro Tieslietu ministrijas pārstāvis Agris Skudra.

Tiesa, parasti bez uzraudzības vecāki no Latvijas ārzemēs atstājuši mazākus bērnus - četrus, piecus un pat divus gadus vecus. Kopumā pērn no ģimenēm dažādu iemeslu dēļ ārvalstīs dienesti izņēma aptuveni 20 Latvijas valstspiederīgo bērnus. Kamēr norisinās tiesvedība par bērnu atgriešanu vecāku aprūpē, tiek izvērtēti kandidāti - potenciālie bērna aprūpētāji no radu loka.

Parasti ārvalstu institūcijas vēršas Tieslietu ministrijā. „Tādas lietas, kuras mēs uzzinām jau galējā stāvoklī, kur jau izlemts bērna aprūpes jautājums un bērns tiek virzīts uz adopciju, ir ļoti reti. Jo pārsvarā, kad ārvalstu institūcijas lemj par bērnu, ko darīt tālāk, kādu aprūpi nodrošināt bērniem, ievieto bērnus aizbildnībā pie radiniekiem Latvijā. Šie skaļie gadījumi ir izņēmuma gadījumi,” norāda Skudra.

Piemēram, Apvienotajā Karalistē dzīvojoša māte no Latvijas medijos vēstīja, ka pirms dažiem gadiem bija mājās vienu atstājusi nepilnus divus gadus veco meitu un dienesti bērnu izņēma no ģimenes, nodeva audžuģimenei, un pēc tam tiesa bērnu nolēma nodot adopcijai. Tā vēl nav apstiprināta un māte cīnās tiesā, lai adopcija nenotiktu. Šajā lietā iesaistījusies arī Tieslietu ministrija.

Par jautājumiem, kas skar bērnu tiesības, noraizējušies arī tautieši Īrijā un Lielbritānijā, stāsta tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (Nacionālā apvienība), kurš ar viņiem ticies. „Ļoti, ļoti daudz jautājumu bija tieši par to, ka Latvijas varas iestādes nespēj pietiekoši labi aizstāvēt Latvijai piederošo pilsoņu bērnu tiesības,” teic ministrs.

Rasnačs arī atzīst, ka cilvēkiem trūkst zināšanu par ārvalsts tradīcijām un likumiem. Tāpēc ministrija rosina veidot darba grupu, kurā būtu Tieslietu, Ārlietu un Labklājības ministrijas augstākās amatpersonas, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas un Tiesībsarga biroja pārstāvji. Darba grupa izstrādātu rīcības plānu šīm iestādēm.

Ministrs minēja lietas, ko varētu paredzēt rīcības plānā: „Noteikt tās valstis, kur ir augstākais Latvijai piederīgo personu bērnu tiesību aizsardzības risks, un aktīvi sākt strādāt uz šī rīcības plāna pamata, gan informējot vietējo latviešu sabiedrību par viņu tiesībām un pienākumiem, gan informējot par viņu tiesībām gadījumos, kad viņu tiesības ir aizskartas, par valsts pienākumu viņu tiesības aizsargāt, kā valsts to var darīt, ar kādām metodēm un tā tālāk.”

Rasnačs norāda, ka tiesas visās demokrātiskās valstīs ir neatkarīgas, līdz ar to nav iespējama tiesu ietekmēšana. Taču ir tiesiskie instrumenti, ko var izmantot, sadarboties ar sociālajiem dienestiem, nevalstiskajām organizācijām un citiem.

Tāpat Tieslietu ministrijas sagatavotais informatīvais ziņojums paredz, ka sadarbībā ar Ārlietu ministriju vēstniecību konsulāro amatpersonu mācību programmā varētu iekļaut jautājumus par pārrobežu ģimenes tiesībām. Vēstniecību mājaslapās savukārt varētu ievietot informāciju par konkrētās valsts atbildīgo iestādi bērnu tiesību jautājumos. Tāpat arī vadlīnijas ārvalstīs dzīvojošiem valstspiederīgajiem par to, kas valstīs, kur vairāk dzīvo Latvijas valstspiederīgie, likumu ziņā ir atšķirīgas.

Tiesībsarga birojs par Tieslietu ministrijas priekšlikumu veidot koordinējošu darba grupu uzzinājis no masu medijiem. „Jā, mēs varam piekrist apgalvojumam, ka sabiedrības tiesiskuma apziņas līmenis ir ļoti zems. Un sabiedrība nezina par šīm tiesībām un arī pienākumiem, kas ir ļoti svarīgi - kādi ir vecāku pienākumi pret saviem bērniem. Tas, kas nav īsti skaidrs, kā tad koordinācijas grupa apkopos visu valstu normatīvo regulējumu attiecībā par bērniem. Tas ir milzīgs resurss.

Tāpēc būtu svarīgi uzsvērt katra indivīda atbildību – ja tu dzīvo citā valstī, [tev jāzina] kāds ir normatīvais regulējums, kādi ir pienākumi, ko likums paredz vecākiem,” norāda biroja pārstāve Ruta Siliņa.

Tiesībsarga biroja pārstāve arī norāda uz analoģiju – parasti cilvēki, zina, kādi nodokļi jāmaksā Latvijā un kādi jāmaksā citā valstī, ja tur dzīvo. Siliņa arī teic, ka diemžēl pētījumi neuzrāda Latvijas valstspiederīgo lielu vēlmi vērsties Latvijas vēstniecībās, kas ārvalstīs dzīvojošajiem ir tuvākā vieta, kur lūgt palīdzību.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti