Ja būtu skaidrs, ka valsts veselības aprūpes sistēma nenodrošinās aknu transplantāciju, ģimene rīkotos pati, mēģinātu uzreiz vākt ziedojumus.
Baibas māsa Ieva raidījumā sacīja, ka ārstēšanai jau no paša sākuma bija jābūt citādai, jo Baibai gadu nevarēja noteikt īstu diagnozi, viņa gadu pavadīja slimnīcā.
Ģimene apsver iespēju aicināt juristu un vērsties tiesā, bet pagaidām tikai domā.
“Visi zina, kas bija nepareizi – atcelt visu laiku operāciju. Kā tā varēja? Tā nedrīkst! Tā taču ir dzīvība, tas ir cilvēks. Tu nevari viņam teikt, pēc mēneša mēs tevi operēsim, pēc tam teikt, ka vēl pēc mēneša,” raidījumā pauda Ieva Bērziņa.
“Tās ir spēles. Tā nedrīkst darīt. Tad sakiet uzreiz – naudas nav, mēs nepalīdzēsim. Tad mēs zinātu, ka neviens mums nepalīdzēs, un uzreiz visu darītu paši, kā mēs arī izdarījām, bet diemžēl par vēlu,” sacīja Ieva.
Jau ziņots, ka Baiba Barone par dzīvību cīnījās neatlaidīgi, taču šajā cīņā bija šķēršļi – valsts atteikums palīdzēt un aknas donora gaidīšana, kas jaunietes glābšanai bija pārāk ilga.
Trīs reizes valdība jau pārcēlusi datumu, kad solīja beidzot aknu transplantācijas apmaksāt no nodokļu maksātāju naudas, atbrīvojot slimos cilvēkus no publiskām ziedojumu lūgšanas kampaņām.
Veselības ministra Gunta Belēviča laikā ar grozījumiem Ministru kabineta noteikumos tika solīts transplantācijas sākt šī gada 1.jūlijā. Tas nozīmē, ja mūsu mediķi tam nebūtu gatavi, pacienti varētu doties uz Tartu vai jebkuru citu slimnīcu, bet rēķinu segtu valsts.
Trīs dienas pirms 1.jūlija veselības ministre Anda Čakša parakstīja grozījumus, kas transplantāciju atlika vēl par pusgadu, proti, sola sākt ar 2017.gada 1.janvāri. Bet septembra beigās sekoja nākamie grozījumi, kas Leonīda, Baibas, Austra un citu likteni izlēma vienā teikumā “Skaitli 2017 aizstāt ar skaitli 2018”.
