Viņa to daļēji skaidroja arī ar dažādu akciju laikā paveikto sabiedrības izglītošanas darbu un problēmas aktualizēšanu. Pirms vairākiem gadiem sistēmas bērniem tika veltīts sabiedrisko mediju labdarības maratons “Dod pieci!”, kā arī patlaban ministrija rīko akciju "Es gribu savas mājas!", lai veicinātu sabiedrības izpratni par ģimeniskas vides nozīmību bērna veselīgai un pilnvērtīgai attīstībai.
Patlaban institūcijās atrodas 506 bez vecāku gādības palikušie bērni, un simts no viņiem ir SOS ciematos, ko var pielīdzināt audžuģimenei, bet 400 ir iestādēs.
Zālīte-Grosa to, ka Latvijā aizvien ir bērni, kuri nedzīvo ģimenēs, skaidroja ar, iespējams, ne tik strauju audžuģimeņu skaita pieaugumu, kā arī faktu, ka daudzi bez vecāku gādības palikušie bērni ir vecumā no 13 līdz 17 gadiem, kā arī bērni ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem. Tiesa gan, Labklājības ministrijas pārstāve uzsvēra, ka Latvijas sabiedrības izpratne šajos jautājumos ir ārkārtīgi augusi.
"Esam auguši strauji, vēl jāpārkāpj aste," viņa sacīja.
Vaicāta, vai Covid-19 pandēmija ir ietekmējusi cilvēku vēlmi kļūt par audžuģimenēm, Zālīte-Grosa norādīja – viņa nedomā, ka pandēmija ir izšķirošs iemesls, jo tā nebūs apstāklis, kas mazinās vēlmi palīdzēt. No 2018. gada bērnu skaits institūcijās ir samazinājies gandrīz uz pusi.
Labklājības ministrijas pārstāve arī norādīja, ka kopš 2018. gada krasi audzis atbalsts audžuģimenēm – gan finansiāls, gan psiholoģisks atbalsts, kas vajadzīgs, uzņemot bērnu, lai dotu ģimenēm praktiskus ieročus, kā palīdzēt ģimenē ienākušajam cilvēkam.
Viņa arī atzina, ka tomēr Latvijā tik ātri, kā cerēts, nav notikusi virzība, lai sasniegtu mērķi, ka bērnunami paliek pagātnē.
