Kopš pērnā gada spēkā esošais likums paredz, ka solidaritātes nodokli piemēro lielāko algu pelnītājiem, tai viņu algas daļai, kas pārsniedz valsts sociālas apdrošināšanas iemaksu griestus. Šobrīd tie ir 52 400 eiro gadā.
Trešdien tiesa uzklausīja trīs ministru viedokļus, kuri piedalījās šī likuma radīšanā. Bijušais finanšu ministrs, tagad labklājības ministra amatā esošais Jānis Reirs (“Vienotība”) tiesā skaidroja, ka jaunais nodoklis ieviests nevienlīdzības mazināšanai.
„Gan fiskālās telpas paplašināšana, no otras puses - arī rekomendāciju, starptautisko institūciju, starptautisko organizāciju iekšējās sajūtas, kas ir bijušas par to, ka pēdējo 5-6 gadu laikā nevienlīdzība pieaug un nevienlīdzības risks ir ļoti liels,” likuma nepieciešamību pamatoja Reirs.
Sūdzības iesniedzēji, vairāki darba ņēmēji, iebilst pret jauno nodokli vairāku iemeslu dēļ. Šī nodokļa maksātāji uzskata, ka solidaritātes nodoklis atbilst valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, taču valsts to ieskaita pamatbudžetā un tāpēc tas neietekmēs, piemēram, viņu nākotnes pensiju lielumu. Uz tiesu atnākušie pauda, ka sociālajam nodrošinājumam ir jāatbilst cilvēka veiktajām apdrošināšanas iemaksām.
Tiesnese Ineta Ziemele jautāja tā laika Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājam, tagad izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim (“Vienotiba”), vai, likumu izstrādājot, neradās šaubas par tā līdzību ar sociālo nodokli.
„Nē, šī ir veikla vārdu spēle. Es domāju, ka sabiedrības izglītotākajai daļai ir arī pilnīgi saprotams, ka šis ir nodoklis, kas vienkārši skaitliski sakrīt ar sociālās apdrošināšanas iemaksām, kad tiek sasniegts attiecīgs slieksnis,” atbildēja Šadurskis.
Šadurskis uzsvēra, ka atbildīgajā Saeimas komisijā par šo jautājumu šaubas neradās.
Kolēģa teiktajam pievienojās arī Reirs, uzsverot, ka nesaprašanai par solidaritātes nodokli nevajadzētu rasties.
„Jautājumi par nesaprotamību manī arī raisa neizpratni, jo apriori, ja cilvēks ir solidaritātes pelnītāja statusā, tie ir visaugstāk kvalificētie cilvēki Latvijā. Ja šie cilvēki nesaprot, tad grūti, es arī nevaru izskaidrot,” pauda Reirs.
Uz tiesu uzaicinātie skaidroja, ka solidaritātes nodokli nevar pielīdzināt valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, jo šis likums neattiecas uz visiem sociāli apdrošinātajiem cilvēkiem. Tas nenonāk speciālajā budžetā, bet gan pamatbudžetā. Savukārt no pamatbudžeta arī tiek finansēta virkne sociālo pakalpojumu, piemēram, ģimenes valsts pabalsts, bērna invalīda kopšanas pabalsts, atlīdzība audžuģimenēm un citi pabalsti.
Sūdzības iesniedzēji ir nemierā arī ar to, ka pensionāri un invalīdi, kuriem arī jāmaksā apstrīdētais nodoklis, maksā mazāku tā likmi. Reirs skaidroja, ka tas esot loģisks lēmums, jo valsts vēlas panākt, lai arī pensionāri un cilvēki ar invaliditāti tiek iekļauti darba tirgū.
Prasītāju advokāte Alise Leškoviča jautāja, vai tas nenonāk pretrunā ar likuma mērķi – tas, kurš saņem vairāk, arī maksā vairāk.
“Vai tas nenonāk pretrunā ar to, ko jūs teicāt, ka tas taču ir labi, ja tie, kam ir vairāk, arī maksā vairāk. Tikai tāpēc, ka viņa vecums vai veselība to nepieļauj, viņam būtu jāmaksā mazāk?” jautāja advokāte.
Šadurskis skaidroja, ka ir izņēmumi un no tiem nevarot izvairīties. Kopumā ministri likumu vērtē pozitīvi, uzsverot, ka savu mērķi tas ir sasniedzis.
„Mazāko algu saņēmējiem noteikti ir lielāka taisnīguma sajūta, ka lielo algu saņēmēji maksā tikpat lielu kopējo nodokļu slogu kā mazāko algu saņēmēji,” par ieguvumiem tiesai skaidroja bijusī ekonomikas, tagad finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (Zaļo un Zemnieku savienība).
Tiesa vēlas uzklausīt vēl arī citu ekspertu viedokļus, tāpēc gaidāmas, ka lēmumu par šīs normas atbilstību pamatlikumam tuvākajās dienās vēl nepasludinās. Oktobra beigās tiesa skatīs arī uzņēmēju sūdzību par šo pašu likuma normu.
