Pēc pavisam neliela metāla fragmenta zemē, ko uzrāda metāla detektors, militārie arheologi no Daugavpils biedrības ar nosaukumu “Atmiņa” sāk rakt zemi virs kāda no karā kritušā karavīra pīšļiem.
“Te kaut kas vēl palicis, lielāko daļu karavīra kaulu mēs jau iepriekš atrakām. Jāsalasa viss, ko var atrast. Tās var būt pogas, jostu sprādzes, munīcijas atliekas, varbūt kādas apbalvojumu zīmes, mazie kaulu fragmenti,” stāsta organizācijas pārstāvis Jurijs Lenčevskis. Meklēt, reģistrēt un pārapbedīt kritušo un bezvēsts pazudušo karavīru mirstīgās atliekas kļuvis par Daugavpils biedrības “Atmiņa” galveno nodarbi brīvajā laikā.
“Es jau gadus piecus ar to nodarbojos. Atrodam gan Pirmā pasaules kara, gan Otrā pasaules kara karavīru mirstīgās atliekas. Tie ir gan krievi, gan vācieši. Mēs nešķirojam „pareizajos” un ''nepareizajos”. Galvenais ir izrādīt kritušajiem godu un cieņu. Nav labi, ka karavīru mirstīgās atliekas mētājas kaut kur tīrumos, mežos. Vajag pienācīgi pārapbedīt. Mēs viņus atrodam simtiem,” stāsta Lenčevskis.
Organizācija darbojas kā brīvprātīgā, par saviem līdzekļiem un brīvajā laikā. Tās biedri dodas pa visu Latgali un brauc kopīgās ekspedīcijās arī tālāk, arī pārrobežā - Lietuvā, Polijā, Krievijā kopā ar citu organizāciju pārstāvjiem. No zemes dzīlēm izņemts simtiem kritušo karavīru. Tas nav viegls darbs. Ir brīži, kas atmiņā paliek ilgi, stāsta Jurijs Lenčevskis:
“Aizpērn atradām Pirmā pasaules krievu karavīru, un viņam uz krūtīm saglabājusies drāniņā ietīta ikoniņa.
Kad iedomājas to, kā māte viņu pavadīja karā... Pēc galvaskausa uzbūves var redzēt ka viņam pat 18 gadu nebija. Tādā brīdi grūti valdīt emocijas.”
Novadpētnieks Jānis Kudiņš pats ir kaislīgs zemes dzīļu pētnieks un ar milzu cieņu runā par šiem militārajiem arheologiem. Šajā reizē viņš nācis talkā tiem, lai nokomplektētu apkaimē - sējas laukā - atrastās krituša vācu armijas karavīra mirstīgās atliekas.
“Tā ir svētīga lieta. Ja izdosies vēl radus atrast, kā šajā konkrētā gadījumā, tad vispār būs ļoti labi. Te ir atrasts medaljons, pēc kura var noteikt cilvēku. Te ir gan gāzmaskas fragmenti, gan ķivere, patronas, nazītis, žetons,” stāsta Kudiņš.
Žetons ir cerība, ka kritušais kareivis tiks identificēts un nogādāts dzimtenē pie radiem, ja tādi ir, vai brāļu kapos. Karš ir beidzies, bet mūsu, dzīvo, uzdevums - netiesāt kritušos, bet ar cieņu guldīt to pīšļus tam paredzētās vietās - kapos, saka militārie arheologi. Viņi apzinās, ka darba lauks vēl ir ļoti plašs, jo ziņas par kritušajiem atrodamas gan arhīvu materiālos, gan cilvēku stāstos un nejaušos atradumos, kā šobrīd pavasarī, veicot zemes apstrādes darbus.
