“Tas nepalīdzēs izvairīties no to daudzo simtu, tūkstošu cilvēku glābšanas, kuriem šobrīd ir bezizeja un kuri šobrīd ir, piemēram, Sīrijā. No bildēm varam redzēt, kādās drupās pārvērtušās pilsētas, un tur joprojām dzīvo cilvēki.
Tā ka viņiem ir tiesības bēgt, un mums kā civilizācijas pārstāvjiem ir pienākums dot patvērumu,” norādīja Mežs.
Līdzīgi situāciju skaidro ANO Bēgļu aģentūras reģionālās pārstāvniecības Ziemeļeiropā konsultants Didzis Melbiksis: “Liela daļa no šiem cilvēkiem, par kuriem mēs runājam, ir bēgļi. Arī tad, ja mēs atjaunojam robežkontroli un cilvēks nāk pie robežas un lūdz patvērumu, viņš ir jālaiž iekšā.”
Tikmēr Meža ieskatā, ES daudz vairāk var palīdzēt bēgļiem ar iztikas minimumu, kamēr viņi ir ārpus Eiropas – Turcijā vai Libānā. No šīm valstīm cilvēkiem arī būtu daudz veiklāk atgriezties dzimtenē, kad tas būs droši.
“Šeit mēs runājam par politisko gribu,” saka Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete (“Vienotība”), “Eiropas Komisija piešķīra Turcijai vienu miljardu no trim miljardiem, par kuriem vienojās. Divi miljardi bija jāsamet dalībvalstīm, un faktiski tie vēl arvien nav iedoti.”
Tāpēc bēgļu plūsma Eiropā tā ir diezgan neliela, ja salīdzina ar citu valstu situāciju, saka Mežs. “Tas ir daudz tikai tad, ja skatāmies, ka iepriekš bijis ļoti maz. Turcija, Libāna vai daudzas Āfrikas valstis būtu priecīgas, ja tām būtu tik maz. Tas ir daudz tikai tad, ja rēķinām to kā neērtību."
Arī Melbiksis papildina – ES nebūtu problēmu uzņemt bēgļus, ja viņus proporcionāli sadalītu pa valstīm. Tam gan nepiekrīt Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības Edvīns Šnore, sakot, ka jānošķir kopējā situācija no atsevišķām dalībvalstīm: “Latvijai ir īpašs stāvoklis attiecībā uz migrācijas vēsturi. Mums ir vairāk nekā pusmiljons cilvēks ar migrantisku izcelsmi.”
Lai gan šāds viedoklis Eiropas institūcijās no Latvijas pārstāvjiem mēdz izskanēt, tomēr kopējā ES kontekstā tas izskan vāji, atzīst Kalniete. “Ja mēs ar visu šo īpašo situāciju nespējam 500 cilvēkus integrēt un pa tik daudz gadiem neesam spējuši arī pietiekamā valodas līmenī integrēt cilvēkus, kas šeit dzīvo otrajā vai trešajā paaudzē, tā ir mūsu problēma,” viņa komentē.
