Stāmerienas pagastā nepilnus sešus hektārus meža mantojusi Dzintara mamma, kura savam dēlam arī uzticējusi rūpes un saimniekošanu īpašumā. Viņš atzina, ka dokumentu kārtošana, lai īpašumu piefiksētu Zemesgrāmatā, vienmēr tikusi atlikta uz – "pēc tam", jo pašam izstaigāt visas instances grūti, un arī naudas neesot bijis.
Tad pēkšņi Dzintaru uzmeklēja labdari, kuri bija gatavi visus nepieciešamos dokumentus nokārtot viņa vietā, taču par to jāmaksā atlīdzība.
"Firma bija "Dižozols". Vispār jau tās vēstules nāca iepriekš, ka vajag nokārtot dokumentus. Es tām nepiegriezu vērību, un beigās viņi atbrauca paši pie manis," stāstīja vīrietis.
Dzintars mudināts nokārtot pilnvaru, lai uzņēmuma pārstāvji varētu kārtot itin visus jautājumus, kas saistīti ar meža dokumentāciju. Turklāt mutiski vienojušies, cik daudz meža par 9455 eiro atlīdzību uzņēmums drīkst izstrādāt.
"Godīgi runājām, ka būs man malka, būs viss, trīs hektāri. Pārējie trīs man paliek, man taču vajag pašam," atcerējās Dzintars.
Līguma parakstīšana notikusi pie viņa mājās. Viņš to parakstījis neizlasot un cerējis, ka mutvārdu noruna paliks spēkā. Taču no šī brīža sākušās visas problēmas. Dzintars atzina, ka vēl joprojām līgumu līdz galam nav izlasījis.
Dokumentā, kuru viņš parakstījis, teikts: "Pārdevējs pārdod un Pircējs pērk augošus kokus un to ciršanas tiesības, to maksimālajā apmērā un sortimentā, kāds, ievērojot Latvijas Republikā spēkā esošos normatīvos aktus, mežizstrādes rezultātā iegūstams īpašumā, pirmajā piecgadē no šī līguma noslēgšanas brīža. Pircējs un pārdevējs apzinās, ka slēdzot līgumu, viņi apzinās cirsmu vērtību un atsakās celt viens pret otru prasības par līguma atcelšanu nesamērīgu zaudējumu dēļ. Pirkuma maksa ir vienīgā, galīgā atlīdzība pārdevējam par augošiem kokiem (cirsmām) īpašumā, ņemot vērā īpašumā augošo koku stāvokli līguma noslēgšanas brīdī."
"To cenu noteica 10 vai 11 tūkstošus tā, kaut kā apmēram. Nu ko, trīs hektāri – es sāku nedaudz šaubīties, tā drusku pamaz ir, bet nu labi, sadarīs papīrus, lai ir tie trīs hektāri," pauda Dzintars. "Bet rudenī, kad te sāka griezt, izrādījās, ka viss ir paņemts – 5,8 hektāri, ko es nedrīkstu ne aiztikt, ne pats ņemt, pat ne zarus vākt.
Tagad es neko nedrīkstu ņemt, man ir jāiet zagt. Ne man vairs ir nauda, ne man meža."
Vīrietis ir sarūgtināts. Nekad nebija domājis, ka laipnie uzņēmēji atstās viņu pliku un nabagu. Zaudējumi mērāmi desmitos tūkstošu eiro.
Pēc notikušā Dzintaram radies jautājums, kā šis uzņēmums vispār uzzināja, ka viņam pieder mežs, ka īpašumam nav sakārtoti dokumenti? Vai tiešām SIA "Dižozols" sadarbojas ar Valsts meža dienestu un tur uzzina tik sensitīvu informāciju par meža īpašnieku?
"Valsts institūcijām tas ir drastiski aizliegts. Meža dienestā iekšējās kontroles par šādām lietām notiek, un mēs uzņemamies atbildību par to, ka šāda informācija netiek izsniegta. Un šobrīd es bez kādiem pierādījumiem par pretējo varu apgalvot to, ka mums tāda sistēma nepastāv," uzsvēra Valsts meža dienesta (VMD) Meža resursu pārvaldības departamenta direktora vietnieks Normunds Knēts.
Uzrunātais SIA "Dižozols" raidījumam labprāt pastāsta, ka ir viens no lielākajiem uzņēmumiem Latvijā, kas nodarbojas ar meža darījumiem un īpašumiem. Šogad vien vairāk nekā 450 darījumu uzņēmumam nesuši vismaz 15 miljonu peļņu.
Tiesa gan, SIA "Dižozols" šī gada janvārī paziņojis par nosaukuma maiņu. Tagad tā ir SIA "Bono". Šī bijusi jau trešā nosaukuma maiņa.
"Bono" valdes loceklis Jānis Upenieks raidījumam skaidroja – Dzintars esot uzrunājis kādu savu paziņu, kurš savukārt bijis viņu sadarbības partneris, un lūdzis palīdzību sena, sasāpējuša jautājuma – īpašumtiesību sakārtošanā.
"Dižozolā" apgalvoja, ka Dzintars "4. studijai" ir uzrādījis šī gada jūnijā noslēgto darījuma līgumu, bet jau iepriekš janvārī ar šo personu ticis slēgts līgums, un tad Dzintaram problēmu neesot bijis. Koksnes uzpircēji gluži kā labie gariņi atrisinājuši visas vīra problēmas – sākot ar meža īpašuma noformēšanu Zemesgrāmatā un beidzot ar parādu apmaksu zvērinātam tiesu izpildītājam. Tikai – vai uzņēmums to būtu darījis, ja Dzintara mežs nenestu peļņu?
Komentējot darījuma summu – nepilnus 10 tūkstošus eiro –, kurus Dzintars saņēmis, ļaujot izmantot koksni visos savos sešos hektāros meža, Upenieks skaidroja, ka darījums ietvēris "daudz risku", nostiprinot īpašuma tiesības, kas aizņēmis ļoti daudz laika, kā arī esot jāņem vērā visas izstrādes izmaksas un koksnes izvešanas izmaksas.
"Pirmkārt, jābūt pašam meža īpašniekam ļoti lielai skaidrībai, ka viņš vēlas šo mežu izstrādāt, ļoti lielai skaidrībai, jo ir dažādas cenas. Meža nozarē tās mainās diezgan strauji, atšķirībā no koka, kas aug gadus 50, 60, 100 cenas mainās pa mēnešiem, un īpašniekam kaut kādā veidā tam jāseko līdzi. Pat ja viņam iebrauc pagalmā cilvēks un kaut ko tur sasola, un kaut ko iedod parakstīt, ir jāsaprot, ka ir arī citi, kas to pašu varētu darīt, tātad jāveic ir sava, paša organizēta aptauja, ko latvieši māk darīt," atzina Knēts.
Uzņēmums neatklāja, cik lielu peļņu nesis Dzintara mežs. Pārlūkojot informāciju sociālajos tīklos, "4. studija" secināja, ka Dzintars nav vienīgais, kurš pēc sadarbības ar "Dižozolu" jūtas apkrāpts.
Turklāt Valsts policijā raidījums saņēma, lūk, kādu informāciju:
"Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Rietumvidzemes iecirknī ir uzsākts kriminālprocess un notiek izmeklēšana saistībā ar kāda uzņēmuma iespējamām krāpšanām meža uzpirkšanā, kur kādai personai ir radīts mantiskais zaudējums. Šobrīd kriminālprocesā turpinās izmeklēšana."
Raidījums nevar apgalvot, ka SIA "Dižozols" ar savu uzņēmējdarbību apkrāpj meža īpašniekus, tomēr, pirms parakstīt līgumu par sava īpašuma pārdošanu, aicina to rūpīgi izlasīt, lai pēc šķietami veiksmīga darījuma nav tādas vilšanās sajūtas kā Dzintaram.
"Ar varu tomēr neviens nespiež neko parakstīt. Mežu nevar dabūt vienkārši tā atpakaļ. Viņš jāaudzē ir pietiekami ilgi, lai to pēc tam darītu bērni un mazbērni.
Tātad pirms kaut kādu līgumu parakstīšanas tomēr vajag viņus pārlasīt un, ja nesaprot, tad griezties jau pie juristiem vai kāda vienkārši gudrāka cilvēka, kas spētu izlasīt arī to smalko druku un saprast, un neuzķerties uz pirmo piedāvājumu," ieteica Knēts.
Meža īpašnieks guvis sāpīgu, bet vērtīgu mācību – uz vienošanos "vīrs un vārds" mūsdienās paļauties vairs nevajadzētu, it īpaši, ja runa ir par lielu naudas summu.
